No 8. maija līdz 10. augustam norisināsies Rīgas Fotogrāfijas biennāles programma "NEXT". Šogad notikumu fokuss vērsts uz Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu jaunajiem māksliniekiem, kas vēl ir savas radošās karjeras sākumā. Nupat atklāts pirmais no biennāles notikumiem – balvas “Jaunais kurators!” ieguvējas Tīnas Pētersones izstāde “Lai iemīlētos, klikšķiniet šeit”. Ar biennāles programmu var iepazīties īpaši tai veidotā izdevumā "NEXT 2021" un mājaslapā.
Māra Uzuliņa: Tavs galvenais pienākums Fotogrāfijas biennālē ir “NEXT 2021” izdevuma veidošana. Ko ietver šis izdevums un kāpēc tāds ir vajadzīgs?
Evita Goze: Inga Brūvere (Fotogrāfijas biennāles programmas vadītāja – red.) mani uzrunāja veidot katalogu šī gada Fotogrāfijas biennāli, un, protams, kā jebkurš katalogs tas atspoguļo biennāles programmu, pastāstot par to un par māksliniekiem nedaudz vairāk, sniedzot plašāku ieskatu visās norisēs – gan izstādēs, gan izglītības programmā, gan pastāstot par konkursu uzvarētājiem. Tajā pašā laikā katalogs ir veidots, paplašinot pašas biennāles tēmu. Šogad biennāles izlaidums “NEXT” ir veltīts jaunajiem autoriem, dodot iespēju viņiem eksperimentēt un sniedzot platformu, kur veidot darbus gan kuratoriem, gan māksliniekiem.
Es strādāju arī ISSP galerijā. Pagājušajā vasarā mums bija Annemarijas Gulbes izstāde, kur kāds no Berga Bazāra īrniekiem iebilda pret vairākām bildēm. Mums nācās pakļauties Berga Bazāra prasībai un dažas no tām aizklāt. Atceros, ka pirmajā dienā mēs ar Annemariju staigājām un runājām, viņa teica: “O, cik interesanti, ka šo bildi viņi nav nocenzējuši, jo “Instagram” man to nocenzēja!”
Saprotu, ka "Instagramā" mēs neredzam pornogrāfiju un vardarbību, bet es nekad nebiju aizdomājusies, cik ļoti šī cenzūra varētu ietekmēt māksliniekus.
Kataloga ideja tika veidota, domājot par to, kā internets un sociālie mediji ietekmē jaunos autorus, kuriem bieži vien nav vairs pat mājaslapas, bet ir tikai viņu “Instagram” konts, un kuri jau uzaug šajā vidē. Piemēram, šķiet, ka pat autori, kuri veido diezgan atklātas foto sērijas… Tās ir grūti salīdzināt ar, piemēram, darbiem, kas tapa 70. un 80. gados, kad pirmo reizi parādījās sērijas, kas ļoti atklāti runāja par cilvēku intīmo dzīvi, privāto dzīvi, attiecībām, piemēram, amerikāņu autori Nana Goldina (Nan Goldin) vai Larijs Klarks (Larry Clark), kuri fiksēja diezgan daudz atklāta kailuma, narkotiku lietošanu. Salīdzinoši
mūsdienu fotogrāfija ir pat tāda samērā nevainīga.
Es sāku domāt, ka varbūt tur ir pie vainas sociālie tīkli, ka darbi tiek veidoti, domājot par to, vai tos varēs ielikt "Instagramā", internetā, soctīklos un dalīties, un vākt laikus.
Rakstīt kataloga galveno eseju par to, kā digitālā vide ietekmē jaunos autorus, uzrunāju Jorgu Kolbergu (Jörg Colberg). Biju pamanījusi viņa veidotu rakstu par "Instagram" žurnālam “Foam”, kas ir Nīderlandē iznākošs izdevums, kurā viņš kritizēja dažādus ar fotogrāfiju saistītus algoritmus un rīkus. Vēsturiski ir tādi interesanti aspekti, ka, piemēram, fotogrāfiju drukāšanā kalibrēšanas kartes, pēc kurām tika kalibrēta ādas krāsa, tika veidotas, balstoties uz attēlu ar baltādainu sievieti košā kleitā, līdz ar to, piemēram, drukājot citas rases cilvēku attēlus, krāsas nebija tik precīzas vai tik glaimojošas. Vēl viņš šajā esejā runā par to, ka
algoritmi daudz labāk atpazīst baltādainus cilvēkus, kamēr tumšādainiem kļūdas procents ir ļoti augsts, piemēram, noturot politiķus par krimināli sodītiem cilvēkiem.
Esejā biennāles katalogam viņš pievērsies tieši "Instagram" un tam, kā tā cenzūra ietekmē māksliniekus. Katalogā atrodama arī “kabatas formāta” izstāde, kurā redzami desmit dažādu mākslinieku darbi no dažādām pasaules valstīm, kuri ir izdzēsti no viņu “Instagram” kontiem. Vēl tajā lasāma diskusija ar jaunajām kuratorēm, kuras ir iesaistītas biennāles veidošanā – Augusti Petri, Aneti Skuju un Tīnu Pētersoni, kas ir arī kuratoru konkursa uzvarētāja, portreteseja par konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” uzvarētāju Visvaldu Morkeviču un saruna ar mecenāti Vitu Liberti, kura arī par vienu no savām prioritātēm uzskata tieši jauno mākslinieku atbalstīšanu.
Sanāk, ka šis katalogs ir nevis programmiņa vai ceļvedis biennālei, bet atsevišķs notikums.
Tas, protams, ir arī ceļvedis, bet, man šķiet, ka, veidot tikai ceļvedi drukāta kataloga formātā būtu papīra tērēšana. Tāpēc mēs domājām, lai tur tiešām būtu nācis klāt vēl kāds pienesums – teorētiski teksti, diskusija, kā arī atsevišķa izstāde, kas nav apskatāma nekur citur. Lai arī viss mūsdienās notiek internetā, man šķiet, ja runājam par teorētiskiem tekstiem, ka drukātie izdevumi joprojām ir svarīgi, un tādu drukātu izdevumu Latvijā, kas veltīti mākslai, ir ļoti maz – atsevišķi izņēmumi, ne regulāri izdevumi.
Pastāsti vairāk par izstādi, kas iekļauta katalogā.
Izstāde “Your Post Has Been Removed, Your Account May Be Deleted” redzami darbi, kas izdzēsti no mākslinieku “Instagram” kontiem, jo tie pārkāpuši platformas lietošanas noteikumus. No Latvijas autoriem iekļauti Annemarija Gulbe un Pēteris Vīksna. Apzināti izvēlējos darbus, par kuriem “Instagram” pieņemtais lēmums varētu šķist diezgan dīvains vai pārsteidzošs. Tur, protams, ir arī sievietes krūtsgals, ko, mēs esam pieraduši, ka nekādā gadījumā nedrīkst nekur internetā rādīt, arī tādā ļoti estetizētā attēlā. Ir arī izdzēsts zieds, jo algoritms ir domājis, ka tie ir sieviešu dzimumorgāni. Kāda māksliniece fotografē savu pieredzi, kļūstot par māti, un viena no izstādes bildēm ir, piemēram, ar grūtnieces vēderu. Ir attēls, kur tēvs fotografējis savu meitu – maza meitene palēcienā, ģērbta zeķubiksēs, un viņas augšdaļa ir kaila, kas arī internetā ir kļuvis nepieņemami, lai gan pilns ar šādiem bērniem staigā pa Jūrmalu. Šis attēls nav iekļauts katalogā, bet mana draudzene stāstīja, ka bilde ar viņas dēlu pludmalē ir izdzēsta, jo viņas dēlam ir gari mati, un "Instagram" droši vien domāja, ka tā ir meitene, un meitene nedrīkst būt nofotografēta tikai peldšortos. Iekļauts arī vēsturisks foto, kurā redzams nacistu karogs.
Šie attēli piedāvā domāt par to, ka tas nav tik viennozīmīgi, nav tik vienkārši izvērtēt, kas ir rādāms, kas nav.
"Instagram" kā amerikāņu kompānija īsteno ļoti puritānisku politiku, kur jebkurš kailums tiek novienādots ar seksu vai pornogrāfiju, tāpēc nav publiski rādāms.
Bet ja mēs turpinām tā rīkoties, ļoti daudzas pieredzes tiek izslēgtas no mūsu vizuālā lauka. Tas, ko mēs redzam "Instagramā", tiek novienādots, un daudzas pieredzes vienkārši kļūst mums neredzamas. Citreiz slavenu fotogrāfu uzņemti sieviešu kailfoto tiek atstāti, bet sievietes, kuras veido šos darbus, fotografējot sevi, savas draudzenes, veido fotogrāfiju, izejot nevis no varas pozīcijām, bet no kopienu iekšienes, dokumentējot savu intīmo pieredzi, sadzīvošanu ar savu ķermeni, vai geju un lesbiešu kopienas pārstāvji, kas dokumentē savu pieredzi – šie foto kļūst neredzami. Citreiz “ideālāki” ķermeņi tiek atstāti, bet ne tik ļoti standarta priekšstatiem atbilstoši ķermeņi, pat, ja tur nav redzamas ģenitālijas, tiek izdzēsti.
Arī domājot par vardarbības atspoguļojumu, politiskiem notikumiem, vēsturiskiem notikumiem – vai mums tie būtu jāizdzēš no interneta, pat ja šajos attēlos redzams jūtīgs saturs?
Tu biji arī balvas ‘’Meklējam jauno fotogrāfijā!” žūrijas locekle. To ieguva lietuviešu mākslinieks Visvalds Morkevičs, kura personālizstādi arī varēsim redzēt biennāles programmā. Cik grūti bija izraudzīties uzvarētāju? Vai viņš spilgti atšķīrās no pārējiem pretendentiem?
Uzvarētāju neizraudzījos viena, mēs strādājām komandā, kur bija eksperti gan no Lietuvas, gan Igaunijas, gan ārpus Baltijas valstīm. Tas bija mēģinājums izveidot žūriju, kura varētu būt pēc iespējas objektīvāka, jo iepriekšējos gadus šajā konkursā vienmēr ir uzvarējuši Latvijas autori, tāpēc man ir prieks, ka šoreiz tas ir Lietuvas autors, jo sāka jau izskatīties nedaudz dīvaini, ka Latvijā tiek rīkots konkurss, un latvieši vienmēr uzvar (smaida).
Protams, ar konkursiem ir tā, ka, lai arī tu centies būt pēc iespējas objektīvs, nevari norobežoties no tā, ka varbūt zini kādu cilvēku – ne vienmēr pat personīgi, vienkārši zini vairāk par viņa darbiem, nekā viņš ir uzrakstījis savā pieteikumā. Man Visvalds bija favorīts. Esmu redzējusi viņa darbus iepriekš, viņš ļoti aktīvi darbojas Lietuvas fotogrāfijā jau ilgāku laiku. Viņam ir interesanti darbi gan mākslas fotogrāfijas, gan modes fotogrāfijas lauciņā. Pēdējos gados viņš savā praksē iesaista arī citus medijus un pasniedz fotogrāfiju tādā instalatīvā formātā, ļoti daudz pats ir iesaistīts darbu praktiskajā veidošanas procesā, veido grāmatas. Pirmā reize, kad es viņu pamanīju, tieši bija pateicoties grāmatai “Publiskie noslēpumi” (“The Public Secrets”). Visvalda konkursam piedāvātā sērija “Gaidu tikšanos ar sevi” apspēlē ideju par pašportretu, mēģinot ar psihoterapijas palīdzību atklāt kaut ko vairāk par sevi, un, iespējams, arī par skatītāju.
Vai tu saskati kādas kopīgas tendences jauno fotogrāfu darbos?
Es neriskētu teikt, ka ir kādas izteiktas kopīgas tendences. Pieteikumi bija ļoti dažādi – no dokumentālās fotogrāfijas līdz ļoti eksperimentāliem darbiem, piemēram, Kristīne Krauze Slucka, kura ieguva izdevniecības “NoRoutine Books” speciālbalvu, savus darbus veido, spēlējoties ar ķīmiju krāsainajā un melnbaltajā laboratorijā. Varbūt kā vienu tendenci varētu minēt, ka
fotogrāfi arvien biežāk vairs necenšas pieturēties pie sava viena medija, bet iesaista citu mediju elementus.
Arī Visvalda izstādē līdzās fotogrāfijām paredzēts videodarbs, instalācijas un skulpturāli elementi.
Kādas atšķirības tu redzi starp latviešu fotogrāfiem un kaimiņvalstu autoriem? Vai citādākā pieredze, skola un vide ietekmē foto valodu?
Noteikti ietekmē, it īpaši iespējas, kādas kurā valstī ir apgūt fotogrāfiju. Negribētos novienkāršot, bet Igaunijā varbūt ir vairāk redzama mijiedarbība starp fotogrāfiju un laikmetīgo mākslu, fotogrāfijai no sava medija atkāpjoties projām, kļūstot ļoti instalatīvai un izmantojot tikai atsevišķus fotogrāfijas medija elementus. Tas tur droši vien ir biežāk sastopams nekā Latvijā. Lietuvā tikmēr vēsturiski ir bijusi ļoti spēcīga dokumentālās fotogrāfijas skola, priekšroku dodot visai klasiskai izpratnei par fotogrāfiju, taču arī tur daudzi jaunie autori cenšas no tās atdalīties un eksperimentēt ar mediju. Latvija, šķiet, atrodas kaut kur pa vidu arī fotogrāfijas ziņā.
Mūsdienās, kad daudzi dodas studēt, piemēram, uz Holandi vai Angliju, iespējams, ka šīs vietas daudz vairāk ietekmē viņu radošo praksi nekā tās, no kurām viņi nāk.
Kā tu saredzi fotomākslas nākotni šajā “Instagram” laikmetā? Vai analogā fotogrāfija izzudīs, vai tomēr nāks atpakaļ un mākslinieki no digitālajiem risinājumiem atgriezīsies pie pamatiem?
Es domāju, ka analogā fotogrāfija nekad vairs nebūs meinstrīms, kāda tā bija, kad tā bija vienīgā iespēja. Taču kā alternatīvs formāts tā droši vien neizzudīs, jo ir mākslinieki, kas joprojām turpina ar to darboties. Man šķiet, ka ilgu laiku
fotogrāfija bija ļoti aizrāvusies ar sevi pašu kā mediju un savu robežu izzināšanu, pieņemot, ka tā piedzīvoja tādu kā identitātes krīzi, no analogā formāta pārvēršoties par digitālo
un līdz ar to ļoti spēcīgi transformējoties. It kā tā ir tā pati fotogrāfija, bet principā tas ir pat cits medijs. Kā arī fotogrāfijas lomai pieaugot ikdienas dzīvē un cilvēkiem jūtot, ka viņi grimst šajos attēlu plūdos, un māksliniekiem domājot, ka varbūt nav vērts neko vairs fotografēt, jo viss jau ir nofotografēts. Bet es domāju, ka tāpat kā citi mediji, piemēram, savulaik glezniecība, arī fotogrāfija atgūsies no šīs krīzes un turpinās attīstīties tālāk gan kā mūsu ikdienas rīks, gan vizuālās mākslas kontekstā. Taču tas nav tik ātrs process. Pat pandēmijas laikā drīzāk fiziskie formāti tiek pārnesti uz interneta vidi, uz digitālu vidi, bet daudz mazāk ir darbu, kas tiek īpaši radīti dzīvošanai digitālā vidē, jo tā tomēr ir cita platforma, strādā citi noteikumi. Man šķiet, ka no Latvijas autoru darbiem, kas radīti tieši interneta videi, lielisks piemērs ir Vikas Ekstas darbs “Snakes and Ladders”, kas arī bija apskatāms Fotogrāfijas biennālē pirms dažiem gadiem. Tam ir izveidota sava mājaslapa. Vika tajā spēlē divu liktenīgo sieviešu lomas – blondīni un bruneti. Darbs ir veidots GIFu formātā, un skatītājs pats var iesaistīties izstādē – tiek dots naratīvs, un skatītājs var izvēlēties, kas kurā situācijā notiks.
Pagaidām man patiešām nešķiet, ka cilvēki pāries uz dzīvi pilnībā virtuālajā vidē.
Drīzāk pēc Covid-19 ierobežojumiem cilvēki ir ļoti pārguruši nepārtraukti atrasties zūmā – strādāt zūmā, satikt draugus zūmā, sportot zūmā – un ir ļoti noilgojušies pēc pieredzēm fiziskā, reālā formātā.
Ko tu pati no šīs biennāles visvairāk gaidi? Kuru izstādi gribētu redzēt jau šodien?
Man grūti izcelt vienu notikumu, jo sevišķi tāpēc, ka pati esmu iesaistīta vairākos, bet ļoti ceru, ka pēc iespējas ātrāk apmeklētājiem varēs tikt atvērta Jaunā kuratora balvas ieguvējas Tīnas Pētersones izstāde “Lai iemīlētos, klikšķini šeit”. Man šķiet, ļoti interesanta, aktuāla tēma par iepazīšanos internetā, par to, kā mēs izvēlamies sev partnerus caur dažādām aplikācijām. Ar vienu svaipu dažu sekunžu laikā izdomājam, vai potenciāli saistīsim vai mēģināsim saistīt savu dzīvi ar šo cilvēku vai nē, izstādei pievēršoties arī šo aplikāciju tumšajām pusēm.
