Lauras Veļas personālizstāde «Prāta defragmentācija» - fantāzijas raisīšana atmiņu kontekstā

Kā mūs ietekmē atmiņas kā ļoti būtiska mūsu identitātes daļa, cik tās objektīvas un subjektīvas, ko tās vēsta par mūsu personību – šie ir jautājumi, kas interesē mākslinieci Lauru Veļu un ko viņa apspēlē arī savā jaunajā izstādē „Prāta defragmentācija”. To atklās ceturtdien galerijā „Māksla XO”.

Lauras Veļas personālizstāde "Prāta defragmentācija" - fantāzijas raisīšana atmiņu kontekstāBaiba Kušķe

    „Kad es pētīju laiku, tad es sapratu, kas ir viens no vis-, vissarežģītākajiem filozofijas jēdzieniem un arī ļoti sarežģīts fizikas jēdziens, jo ļoti daudzi gudri prāti ir kļūdījušies,'' saka māksliniece.

    Jau vairākus gadus Lauru Veļu padziļināti interesē laika jēdziens. Viņa par to ļoti daudz lasa un iedziļinās dažādos skatu punktos, un viena no viņas atziņām ir, ka – mēs joprojām nevaram pateikt, ka par 100% zinām, kas ir laiks.

    Bet šo jēdzienu, protams, var dažādi apspēlēt, un savā jaunajā izstādē māksliniece to dara savu atmiņu kontekstā:

    „Es izlasīju vienu tādu grāmatu, kas vēsta par nozīmīgām bērnības atmiņu vietām, un tas ir par to, kā tie notikumi, ko mēs izdzīvojam bērnībā, pārvēršas par atmiņu kadriem, kas nodefinē mūsu identitāti, to, kā mēs redzam pasauli”.

    Šādi pašai māksliniecei zīmīgi atmiņu kadri tad arī veido viņas izstādi. Tie ir cilvēku portreti, dažādas situācijas, noskaņas, kas uzgleznotas uz miniatūra formāta koka dēlīšiem, kas pārklāti ar biezam stiklam līdzīgu materiālu. Stiklotajam pārklājumam ir dažādas nozīmes, viena ir atsauce uz Lauras bērnības spēli, dēvētu par „sekreķikiem”:

    „Spēle izpaudās tā, ka mēs mums nozīmīgas lietas ierakām zemē, uzlikām stikliņu priekšā un tad skatījāmies, kā tās laika gaitā noveco. Kā arī šis stikla efekts darbam rada šķautņainību, no sāniem skatoties, tas attēls mainās,'' bērnības nodarbi atceras māksliniece. Vēl arī stiklotā virma atspoguļo apkārtējo vidi, tādējādi radot pagātnes laika sajaukšanos ar šodienu.

    Pati autore miniatūrās glezniņas dēvē par gleznu objektiem un nevēlas komentēt tajās redzamās personiskās atmiņu ainiņas, lai skatītājam būtu brīva vaļa fantāzijai.

    Laura tikai piebilst - katra cilvēka atmiņas ir ļoti interesanta un noslēpumaina pasaule, kurā ir daudz mīļa, patīkama, bet arī fiktīva un mānīga, un citkārt arī ļoti negaidīta, kas pēkšņi iznirst no kaut kādām slepenām dzīlēm:

    „Es negribu kaut ko atcerēties, bet kādreiz tas vienalga atnāk ne saukts, ne aicināts, ir kaut kāds moments, kas to izprovocē. Kaut vai šodien - es izlasīju interneta portālā par sociālo mobingu skolās un es atcerējos to plastilīna zilonīti, ko man skolā klasesbiedri izmeta pa logu ārā, un kas kā atmiņa, izrādās, man joprojām sēž iekšā. Ne saukta, ne aicināta tā „iznira””.

    Pie šādu gleznu objektu veidošanas Laura Veļa ar milzu aizrautību strādā aptuveni gadu, ir tapuši aptuveni 80 darbi, no kuriem izstādē būs apskatāma izlase. Katrs no darbiem pieprasa īpašu skatītāja vērību, jo, viņasprat, „šo mazo darbiņu būtība – viņi nav milzīgi, viņi nav kliedzoši -, bet tas man ir svarīgi, ka cilvēks pienāk klāt un apskatās, tas ir mazformāts un tas pieprasa pietuvošanos”.

    Izstādes nosaukumā Laura izmanto datortehnoloģiju terminu „Defragmentācija”, kas savā ziņā ir arī atsauce uz viņas pirmo izglītību informātikas tehnoloģiju jomā.

    Tagad Laura to novērtē kā labu bagāžu, bet ir ļoti laimīga, ka spēja vienā brīdī kardināli izmainīt savu dzīvi un kļūt par mākslinieci.

    „Cik tā ir pareiza izvēle, es sapratu, jau pirmo reizi atverot Mākslas akadēmijas durvis kā studente. Tas bija fantastisks brīdis – nokļūt šajā pilī, kas visiem izraisa respektu, manuprāt. Es kļuvu daudzreiz laimīgāka, tiklīdz sāku šeit mācīties, es sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Un tas ir varbūt tas, kas mani atšķir, ka šī man bija apzināta izvēle, es nedevos tur, kur vienkārši mani tā upe aizved, bet tas bija solis – mainīt visu līdzšinējo dzīvi,” atzīst Laura Veļa.

    To, ka pirms Mākslas akadēmijas Laura darbojusies pilnīgi citā jomā, kā lielu plusu novērtē arī viņas pasniedzējs, profesors Kaspars Zariņš, jo tas paplašinājis viņas redzesleņķi un devis citādu skatījumu uz mākslu. Lauras mākslā Kaspars Zariņš visaugstāk vērtē patiesumu:

    „Viņas plus ir tas, ka viņa spēj ar vienkāršiem līdzekļiem izstāstīt sarežģītu stāstu. Un viņas stāsti ir ļoti personiski un patiesi, kas mākslā īstenībā ir ļoti reta parādība”.

    Lauras Veļas personālizstādi „Prāta defragmentācija” atklās ceturtdien galerijā „Māksla XO”.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Māksla
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti