Bikše atzīst, ka jaunākajā izstādē ir kļuvusi vēl personiskāka, stāsta vairāk par sevi.
„Gleznojot tā sanāca, kontrolēti sanāca, mazliet vairāk par attiecībām, mazliet vairāk par sevi, uz iekšu, lēnām pētot sevi, ko es domāju, kas notiek.
Bija pagrūts gads, jā, vairāk par sevi,” par izstādi stāsta Laima Bikše.
Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" tiekas ar Laimu Bikši vēl izstādes iekārtošanas laikā, kad viņa kopā ar galerijas tehnisko darbinieku Modri vēl precizē, kādā augstumā gleznai vislabāk būt. Nereti tā ir subjektīvā sajūta, ka tieši tā izmērā mazais darbs tuvu lielajai gleznai atradies mākslinieces darbnīcā. Mākslinieces darbnīca un tātad arī dzīves vieta ir Berlīnē. Pagājuši divi gadi kopš iepriekšējās personālizstādes "Sapņu dārznieks" Rīgā, tādēļ interesanti vērot, kas mākslinieces radošajā dzīvē noticis, ko viņa ar saviem darbiem vēlas mums atklāt.
"Gads sākās pagrūti, bet pēdējie darbi ir gaišāki un priecīgāki, patiesībā ienes jauku līdzsvaru. Arī pati jūtos labāk, redzu, ka esmu izdzīvojusi, pārdzīvojusi un dzīve turpinās,” analizē māksliniece.
Par to liecina arī darbu nosaukumi - "Visa mana mīlestība”, "Ābeles zied”, "Labs rudens”.
"Šoreiz gan nav nekā abstrakta, ir diezgan konkrēti, ir diezgan konkrēta izstāde, viena no konkrētākajām izstādēm, kas man ir bijusi,” uzskata Bikše.
"Katru reizi ir kaut kas, ko gribu stāstīt. Man patīk stāstīt, rakstīt un domāt, arī nosaukumi tiek iedoti gleznām. Reti ir tā, ka neko nesaku, jo viss ir tik skaidrs, ja vēl nosaukumu iedosi, tas ir kā ar karoti mutē ielikt.”
Māksliniece uzskata, ka, izvēloties nosaukumu darbam, to papildina, bet tajā pašā laikā viņa nevēlas būt konkrēta. Piemēram, darbs "Visi mani advokāti” nav par konkrētiem vīriešiem vai advokātiem.
"Nav nekādas konkrētības, absolūti. Tie ir tēli. Tas ir par to, ka dažreiz gribas, lai tev ir advokāts, lai kāds tev ir aiz muguras. Tu esi tāds nabadziņš un pats sevi žēlo. Tad gribas kaudzi ar advokātiem baltos kreklos, un viņi tur sēž, un viņi tev vienmēr palīdzēs. Bet tas ir tikai tēlos, konkrēti es negribētu desmit advokātus. Tas ir vairāk par iedomām,” komentē Bikše.
Izstādē ir vairāki naksnīgie darbi, vienam no tiem nosaukums „Sala”.
"Man vienkārši patīk nakts un zvaigznes, mani viņas vienmēr aizved uz kaut kādu mieru. Tas ir kaut kas saistīts ar Visumu, mieru, bērnību. Tās ir emocijas, nevaru pat izskaidrot. Tāda mierīga laime, kad viss ir kārtībā un mēs kā parasti esam maza daļiņa no kosmosa. Gaišs miers,” skaidro māksliniece.
Ir arī viens abstrakts darbs ar maziem kvadrātiņiem.
"Ielūgumā bija fragments no tā darba, cilvēki teica, Laima, tu esi mainījusi stilu, tu esi abstrakcioniste palikusi. Nē, patiesībā darba nosaukums ir "Laimīgas dzīves plāns". Tas ir tā, ka vienmēr kaut ko plāno un liec plānus citu virs cita. Ļoti konkrēti,” atzīst Bikše.
Šis darbs tapis ļoti ilgi, vienmēr liekas, ka kaut kas vēl jāpieliek. Tas ir darbs, kuru varētu gleznot mūžīgi, jo tas vēsta par mums, cilvēkiem, kas grib savu laimīgo dzīvi saplānot, grib, lai kaut kas notiek, vienmēr meklē grāmatās kaut kādas atziņas, punktus, pie kuriem pieturēties, lai beigās būtu labi.
Šoreiz izstādē ir vairāki darbi, kuros varam ieraudzīt ne tikai mazas figūras, kas ieslēpušās starp ziedošo ābeļu zariem, bet ir arī figurālas kompozīcijas.
"Es jūtu, ka cilvēki aug manās gleznās, pārvēršas gleznas par figurālām kompozīcijām, ko agrāk tā nevarētu teikt. Pagājušā izstādē bija mazliet, bet tagad skatos, ka esmu cilvēku gleznotāja palikusi atkal.
Nezinu, kāpēc, varbūt atgriežos pie saknēm, pie skolas,” izmaiņas glezniecībā raksturo Bikše.
Māksliniece arī atzīst, ka viņai patīk mainība – gleznot dažāda izmēra darbus, pārmaiņus tumšos un gaišos. Izstādē lielos darbus papildina maza izmēra gleznas, Laima Bikše atklāj, ka viņai patīk mainīt formātus, citreiz no mazajiem darbiem izaug lielais vai otrādi. Turklāt mazie darbi ienes rotaļīgumu, un māksliniece vēlas, lai izstāde nebūtu vienmuļa.
Laimas Bikšes personālizstāde "Tuvāk. Un vienmēr liekas, ka nokļūstu tuvāk” galerijā "Daugava” būs skatāma līdz 9. martam.
