"Es zinu tikai to, ka man te bija jābūt. Un es esmu laimīga, ka es joprojām varu būt savā mīļajā mājā, ko sauc par muzeju," pāri par 50 gadiem, vairāk nekā pusi mūža māksliniece Valda Mežbārde ir veltījusi Daugavpilij. Ne reizi nav nožēlojusi, ka palikusi šajā pilsētā, kaut arī sirdij tik tuva Liepāja. Iespējams, tāpēc arī viņas mākslas darbos bieži parādās krasta motīvi. Tie ir viņas – sajūtu mākslinieces, iespaidu un pārdzīvojumu atainojumi. Pirmdien piecos vakarā Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja rīkotajā pasākumā "Kafija ar mākslinieku" viņa ir galvenā varone.
"Kāda es tur varone, es esmu tāds mūžsens muzejnieks, jau no 1973. gada. Tas man joprojām sagādā prieku, ka es varu būt ar tādiem īpašajiem cilvēkiem šeit kopā. Un, protams, darīt tos savus mazos, mazos mīļos darbiņus, ko es vēl joprojām varu paveikt. Bet daudzās lietās es esmu vairāk kā vērotājs, kā konsultants šur tur," teic māksliniece.
Valda Mežbārde ir pieredzē visbagātākā Daugavpils māksliniece. Mākslas dienas pilsētā bez viņas darbiem neizpaliek, saka Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Mairita Folkmane: "Mākslas dienas Daugavpilī notiek 51. reizi, mūsu [Daugavpils] mākslinieku asociācijā tā nu tas ir sagadījies, ka oficiāli ir 51 mākslinieks. Valda apmēram pirms 50 gadiem ir ienākusi Daugavpilī un Daugavpils muzejā. Ja mēs skatāmies uz šo mūsu grupu šobrīd, tad viņa ir viskompetentākā, lai veidoto kādu atskatu, lai ieraudzītu kopumā Mākslas dienas Daugavpilī, un tāpēc mēs vēlamies, lai tieši Valda, kura piedalās arī šī gada Mākslas dienu izstādē ar saviem darbiem, kā parasti, arī būtu mūsu sarunu viešņa."
Tieši lai padalītos ar savām domām, pieredzi, muzejs arī uzsāka jauno pasākumu – tikšanos, ko nodēvēja par "Kafiju ar mākslinieku", skaidro Mairita Folkmane: "Gribam tādu jaunu tradīciju ieviest, šoreiz izdomājām, ka tā varētu būt kafija ar mākslinieku.
Lai skatītājs ne tikai izstādes atklāšanā, kur ir varbūt tāda mazliet saspringta un oficiāla tā gaisotne, satraucoša, bet pēc tam varētu interesenti satikties ar māksliniekiem, atklāt kaut ko priekš sevis,
padalīties, tādā neformālā gaisotnē parunāties ar mākslinieku. Lai būtu interesantāk, mēs esam izdomājuši, ka tā varētu būt kafijas dzeršanas tradīcija, kur katrs mākslinieks pastāsta par savu īpašo kafijas dzeršanas rituālu, savu krūzīti."
Kafijas nosaukumu te neminēsim, taču tai Valda Mežbārde, tāpat kā citām lietām, palikusi uzticīga uz mūžu, tiesa, krūzītes gan ir noskaņojuma aksesuārs: "Kad mana meita Madara vēl mācījās Rīgā, es iebraucu ciemos, un viņa mani uzcienāja ar kafiju. Es teicu – o, kāda forša kafija! No tās reizes es neredzu tūkstošiem kafiju, man ir tikai šī viena un neviena cita. Bet krūzītes.. tagad man ir krūzītes ar pumpiņām. Man jau patīk, kad ir normāls dizains, bet es neesmu no tām, kas skrien pakaļ un kaut ko meklē. Tagad man ir pumpiņu periods, man patīk viss, kas ir uz gaiša fona. Obligāti, lai pamats ir gaišs, un tad spēlējas viens krāsains zirnītis ar otru. Lai tāds foršais karnevāls, bet tikai no zirnīšiem. Zirnīšu periods. Zirnīši man ļoti patīk, zirnīši man patīk arī apģērbā. Bet tās krūzītes, kas man paliek, tās es izmantoju ziediem, pušķīšiem. Bet es neesmu apsēsta ar kaut kādām salonlietām. Tas nav mans."
Pirmdienas vakarā, malkojot kafiju ar sava talanta, sievišķīgā šarma un paveiktā darba cienītājiem, māksliniece Valda Mežbārde noteikti runās par daudzām lietām, kuras, iespējams, jaunajai paaudzei pat nesaprast. Tie ir bijuši citi laiki, kad viņa, Rīgā dzimusi meitene, kopā ar vēl vairākiem māksliniekiem atbrauca strādāt uz Daugavpili: "Ir jau tā, ka daudzi no manējiem tiem īpašajiem jau sēž uz mākoņa maliņas un vēro, ko mēs te darām. Iznāca tā, ka faktiski no tā laika es gandrīz vienīgais liecinieks palikusi. Daugavpils ir tā vieta, kurā es joprojām esmu. Tagad jau ir tā kolosālā sajūta, ka tā mūsu grupa nekur nav pazudusi, viņa ir, un mainās viena paaudze, otra.
Un es varu būt kā vērotājs un skatīties, kā tie cāļi izaug, kā tie pārvēršas par putniem un katram jau ir savs lidojums.
Tas ir tāds skaists laiks, varbūt dīvains, bet arī tajā laikā bija daudz kā ļoti skaista. To visvairāk laikam var novērtēt ar šā laika skatījumu uz pagātni. Tas ir mans viedais laiks, tas vērotāja laiks.
Šis pasākums jau tā ir iecerēts, ka es būšu tāds cilvēks, kurš atceras arī tos septiņdesmitos, un nevis meklēt, kā mēs esam pēdējā laikā esam paraduši – meklēt tikai mīnusus, bet ieraudzīt šos plusus, ko tajā laikā arī bija ārkārtīgi daudz. Mēs te (Daugavpilī) parādījāmies, un daudz kas sākas no jauna. Tā kā tā novakare būs tajā sakarā – starp atmiņām starp pagātni un starp tagadni un nedaudz var būt ar skatu uz nākotni. Tā kā es būšu tajā viducī."
Kafija ar mākslinieci Valdu Mežbārdi notiks Daugavpils muzejā piecos vakarā.
