Arī 2018.gadā mākslinieces pārstāv šo laiku – pagājušā gada deviņdesmitos, kuri nāca ar sapņiem un romantiskām jausmām par ieiešanu Eiropas mākslas norisēs, arī ar cerībām tikt Eiropas mākslas tirgos. Visā izstādē ir sajūtams spožā gleznotāja Induļa Zariņa nervs – dominē tīras un košas krāsas, gleznotie cilvēki, pārsvarā sievietes, ir sapņainas un domīgas, no realitātes un zemes it kā paceltas kaut kur augstāk – tuvāk debesīm un zvaigznēm. Var piekrist arī šīs izstādes pamatpostulātam un motivācijai (pārfrazējot Nīči), ka māksla gandrīz vienīgā spēj novērst domas par eksistences riebīgumu un absurdu. Šai izstādē sastopas sešu mākslinieču tomēr individuālā un atšķirīgā sievišķība un skaistuma izjūta – liekas, ka viņas šai zonā paliks vienmēr vai arī varbūt paspers tikai nelielu soli sānis…
Lindas Daņiļevskas viena no gleznojamām pasaulēm noteikti ir dārzs, dažādu augu un ziedu motīvi visai ekspresīvā gleznojumā; to pašu var teikt arī par Patrīciju Tiknuss – te gan augu stilizācija ir novesta līdz pat ornamentam, un klāt nāk augu džungļos paslēpušos teiksmainu sieviešu figūras. Šai izstādē Linda Daņiļevska vairāk filozofē un domā (ilustrācijas Jura Rubeņa grāmatai “Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības, sekss”). Ingūnas Postažas sieviešu tēli ir vairāk piezemēti, ainavā ir vairāk brūno un okerīgo zemes toņu – var teikt, ka šīs gleznas ir vislatviskākās šai kolekcijā, kaut arī uzgleznotajai sievietei fonā var būt viens no Sēnas tiltiem Parīzē (Inguna Postaža jau kopš 1995. gada dzīvo un strādā Parīzē ). Ieva Liepiņa, kā jau I. Zariņa studente, nebaidās no figurālās glezniecības, glezno sadzīves motīvus, gan arī meditatīvas figurālās kompozīcijas.
Savukārt Kristīne Rubene domā par cilvēka un dabas attiecībām. Bet Antras Ivdras glezniecība, šķiet, atšķiras no pārējām autorēm – ar tumšāku kolorītu, arī ar meklējumiem lineārajā ritmikā un faktūras pielietojumā, arī gleznas virsmas apstrādē ar krāsu tecinājumiem. Izstāde apskatāma līdz 21. oktobrim.
