Kultūras rondo

Mārtiņš Grauds filmā dokumentē Annas Ķirses laikmetīgās operas iestudējumu

Kultūras rondo

Mākslas telpā "Pilot" aplūkojama grupas izstāde "Hard Drive Of Lost Expressions"

Sieviešu mākslinieču intelektuālā vēsture. Par izstādi stāsta kuratore Andra Silapētere

Izgaismot neuzrakstītos mākslinieču stāstus – izstāde «Atceros, tātad esmu»

No 14. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs norisināsies izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”, kuras mērķis ir izcelt aizmirstas mākslinieces un paraudzīties uz padomju vēsturi no citas perspektīvas.

Citāds skats uz padomju vēsturi

Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizētā izstāde ir kolektīvas pētniecības rezultāts. Tās kuratore Andra Silapētere Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka izstādes mērķis ir ne tikai atklāt skatītājiem konkrētu mākslinieču darbus, bet arī dot iespēju uz vēsturi raudzīties caur retu perspektīvu – sieviešu mākslinieču personiskajiem un profesionālajiem stāstiem pagājušā gadsimta otrajā pusē.

“Izstāde izvērtē padomju perioda sociālās, politiskās norises un skata tās ciešā mijiedarbībā ar tieši šo mākslinieču pieredzi.

Jau vairākas desmitgades ir nostiprinājies viedoklis par to, ka sieviešu mākslinieču pieredze aizvien tiek izlaista kopējā vēstures naratīva veidošanā. Šī doma kalpo kā atspēriena punkts, tam, kādēļ mēs veidojam šo pētījumu un kādēļ mēs vēlamies izcelt šos vārdus,” skaidroja Silapētere.

Kuratore arī atzina, ka, neskatoties uz faktu, ka uzmanība sieviešu vietai mākslas vēsturē mūsdienās tiek pievērsta arvien vairāk un vairāk, ir svarīgi turpināt pārvērtēt līdz šim zināmo. “Tas, ko mēs cenšamies darīt, ir arī pārvērtēt tās zināšanas, kādas mums šobrīd ir par mūsu neseno vēsturi, un uz tām paraudzīties caur mākslinieču perspektīvu,” sacīja Silapētere. “Tas ienes arī ļoti daudz atšķirīgas sociālas dimensijas, kas universalizētā vēstures naratīvā izpaliek. Tās var būt intīmas, personiskas, paverot arī citu emocionālo pasauli, kas atklājas caur viņu mākslu un pieredzēm.”

“Atceros – tātad esmu”

Režisorei Mudītei Gaiševskai ir īpaša vieta šajā izstādē. Tās nosaukums ir meklējams režisores autobiogrāfijā.

“Būtisks stāsts šajā izstādē ir režisore Mudīte Gaiševska, kura pagājušogad uzrakstīja savu autobiogrāfiju, kas saucās “Alfabētiskā Mudītes biogrāfija”. Šīs biogrāfijas ievadā viņa raksta, ka šobrīd viņa jau ir cienījamā vecumā un atmiņa nedaudz pieklibo, no tās ir izzuduši un mirguļo, atgriežas vai aizplūst šie dažādie dzīves notikumi, un pilnīgu panorāmu precīzi viņa vairs nav spējīga projicēt. Tad viņa raksta “Atceros – tātad esmu”, kas arī kalpo par šīs izstādes nosaukumu.” atklāja Andra Silapētere.

Aicinot atcerēties dažādas aizmirstās mākslinieču pieredzes, izstādes kuratore skaidroja Mudītes Gaiševskas vietu Latvijas mākslas vēstures ainā: "Mudītes gadījumā stāsts ved arī tālāk, jo viņa bija ļoti aktīva 1960. gadu alternatīvās kultūras līdzgaitniece. Patiesībā viņa bija spēcīga radošā kodola – Andris Grīnbergs, Eižens Valpēters – viena no ideju ģeneratorēm, bet tagad, veidojot šo vēsturi par šo laiku, mēs ierakstām Andra Grīnberga vārdu, un Mudītes vārds tiek izslēgts.”

Izstādē kopumā atklāti septiņi stāsti. “Tie ir stāsti par režisori Mudīti Gaiševsku, tas ir stāsts par porcelāna apgleznotāju Olgu Neimani-Kateņevu, par keramiķi Ritu Einbergu, par gleznotāju Laimu Eglīti, grafiķi Rutu Kreicu, tēlnieci Rasu Kalniņu-Grīnbergu un gleznotāju un dizaina grafiķi Maiju Eliasi. Katra no šīm personībām pārstāv atšķirīgu radošo interešu diapazonu, kas atsedz šī padomju perioda gan oficiālās mākslas dažādas radošās stratēģijas, kā iekš šī noteiktā rāmja ir iespējams radoši izpausties, gan var arī redzēt šo sava veida pretstraumi, kas veidojas 1960.–1970. gadu alternatīvajos centienos dažādot mākslas valodu, kas nebūtu ierobežoti tikai šajā sociālistiskajā reālismā, paplašinot izteiksmes iespējas,” stāstīja izstādes kuratore.

Izstādē redzami arī jaundarbi, kuri aicina domāt par feminisma un dzimtes aspektiem mūsdienu kontekstā.

“Izstādi papildina laikmetīgo mākslinieču darbi – Rasa Jansone, kas ir veidojusi darbu sadarbībā ar rakstnieci Ievu Melgalvi. Viņas pētīja padomju laika periodiku un tajā atrada neskaitāmus citātus, kas nāk no dažādiem mākslas tekstiem, aprakstiem, apskatiem, recenzijām, kas pievēršas sievietēm māksliniecēm un tam, kā viņas tiek atspoguļotas šajos rakstos,” skaidroja Andra Silapētere. “Izstādē piedalās arī māksliniece Evita Goze, kas savu darbu veidojusi kā atbildi un reakciju Mudītes Gaiševskas veidotajam video darbam, pašportretam “Mudīte”. Te ir arī poļu māksliniece Liliana Piskorska, kas pievēršas lesbiešu vēsturēm Polijā un caur savu darbu izceļ un cenšas izgaismot šīs vēstures, kuras ir dažādu politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ aizmirstas. Izstādē arī darbu ir veidojusi somu māksliniece Anni Puolakka sadarbībā ar Martu Trekteri, kas caur savu radošo mijiedarbību, dialogu, kas ir veidojies viņu starpā jau ilgākā laikā, pārskata šīs draudzības, intimitātes, attiecības, kādas tās veidojās un kādas mēs tās redzam plašākā sabiedrības kontekstā.” Viena no projekta dalībniecēm ir arī Justīne Savitska. Viņa izstādei radīja "Audio versiju par hipotētisku mākslinieci", kas ir liecības un secinājumi par 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslinieču intelektuālo vēsturi.

Apzināti neapzinātā izslēgšana

Lai arī padomju laika ideoloģija izplatīja idejas par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, Andra Silapētere stāstīja, ka pētniecības ceļā atklājušies šo ideju iemesli un nianses:

“Ja mēs skatāmies uz padomju periodu, tad mēs redzam, ka jau ar 1917. gada boļševiku revolūciju tika pasludināta dzimumu vienlīdzība, tā nāca ar virkni dažādām brīvībām un tiesībām, kas tika piešķirtas sievietei. Arī Latvijā ar pirmo okupāciju 1941. gadā šī propaganda ieplūst tā laika periodikā, kas skaļi manifestē tiesību piešķiršanu sievietei, pretstatā buržuāziskajai iekārtai. Līdz ar jauno sistēmu sieviete var radoši, profesionāli izpausties. Tad, ja mēs sākam šķetināt iemeslus, kā tas ir veidojies, mēs tajos ieraugām arī daudz absurditātes.”

Kuratore turpināja skaidrojumu, pievēršoties arī varas attiecībām ar sievietes brīvību padomju laikā:

“Sievietes brīvība tiek instrumentalizēta, tā ir izdevīga varai.

Pavisam elementārs piemērs ir tas, ka pēc abiem pasaules kariem ir nepieciešams darbaspēks un, lai to veidotu, sievietei tiek piešķirta brīvība, lai viņa varētu doties uz rūpnīcu un lauku strādāt. Tas ir absurds. Tā ir, protams, tikai viena nianse visā kopējā sistēmā. Ja mēs skatāmies uz šo neseno vēsturi, mēs redzam, ka caur šo ideoloģiju tiek arī kultivēta kolektīvā domāšana par to, kā mēs šīs brīvības izprotam.”

Otra problēma, ko izgaismo izstādes veidotāju darbi, ir mākslas vēstures stāstu modelēšana, vadoties pēc kulturālajām, politiskajām un sociālajām normām:

“Skatoties uz tā laika izdevumiem, ko mēs kā pētnieki, protams, aplūkojām, tur ir kaudzīte ar dažādiem katalogiem, albumiem, kur ir atspoguļota sieviešu mākslinieču darbība. Nākamais absurds ir, kad mēs sākam rakstīt vēsturi par šo periodu. Un tur diemžēl notiek šī apzināti neapzinātā izslēgšana. Rakstot šo vēsturi, mēs to rakstām caur savu pieredzi, pieņēmumiem, kas balstās konkrētos kultūras, reliģijas, politikas un citos pieņēmumos, caur kuriem mēs redzam šīs hierarhijas, kādas tās ir eksistējušas diezgan ilgā laika periodā,” atzīmēja Andra Silapētere.

Izstādi Latvijas Nacionālajā muzejā rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Izstāde būs skatāma līdz 2021. gada 24. janvārim.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), starptautisku un nacionāla mēroga mākslas notikumu kurators un producents, ir lielākā Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija. Kopš 1993. gada tas pēta un veido laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un starptautiski, lai provocētu kritisku refleksiju par mūsdienu sabiedrības jautājumiem. Starp LLMC pazīšanās zīmēm ir vērienīgākais ikgadējais laikmetīgās mākslas notikums Latvijā – festivāls “Survival Kit”, laikmetīgās mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Hardija Lediņa gads un Latvijas pārstāvniecība tādos starptautiskos notikumos kā “Kochi-Muziris” biennāle, Venēcijas mākslas biennāle, Sanpaulu biennāle, “Manifesta”, Raumas laikmetīgās mākslas biennāle u.c. LLMC uztur vienīgo Latvijas laikmetīgās mākslas arhīvu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt