Kultūras Rondo

Modernisma arhitektūra un mantojuma saglabāšana: kur celt koncertzāli Rīgā

Kultūras Rondo

Igo Mežotnes pils vēsturisko kaļķa ceptuvi pārvērš par kultūras centru "Ceplis"

Neonilla Medvedeva izstādē “NeoStāsti” piedāvā idillisku pilsētvides ainavu kopumu

Idilliskas pilsētas ainavas un citi motīvi - Neonillas Medvedevas izstāde «NeoStāsti»

Māksliniece Neonilla Medvedeva, kuras darbi līdz 6. jūlijam skatāmi galerijā "Aminori", parāda idillisku pilsētvides ainavu kopumu, kuru papildina arī jūras piekrastes vientulība un citi motīvi. Sarunā ar Latvijas Radio viņa stāsta par savu mīlestību pret reālismu, kā arī garīgo glezniecību.

Neonillas Medvedevas darbi, kuri šobrīd skatāmi galerijā "Aminori" viņas izstādē "NeoStāsti", balansē uz dokumentāla reālisma un dekoratīvas subjektivitātes robežas, reizēm ieslīdot te vienā, te otrā pusē, bet pilnībā nenostājoties nevienā. 

"Dzīve ir svarīgāka par mākslu. To vajag kaut kā apvienot.

Man liekas, ka svarīgs ir tas radošais spēks, kas spēj kaut ko radīt. Vienalga, vai tā ir glezna, mūzika, māju uzcelt, dārzā kaut ko iestādīt. Bērnu piedzemdēt, tā arī ir māksla, tas ir ļoti svarīgi, tas ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, un tas ir tāds garīgais ceļš. Tas ir tas, kā Dievs mūs ir radījis. Tā ir viņa pazīme mūsos, un man liekas, ka tā arī ir māksla," atzīst Neonilla Medvedeva.

Nelielā formāta gleznās redzamas dažādu Latvijas pilsētu ainas, galvenokārt tās, kurās māksliniece piedalījusies plenēros. Šur tur paspīd pa kādai padomju perioda paliekai – kravas mašīnai “ZIL” vai uzrakstam “Miru mir” / “Mieru pasaulei”, izliktu no sarkaniem ķieģeļiem pārējo balto būvējumā. 

Neonillas krāsu triepieni ekspresiju pieļauj ļoti limitētā apjomā – atainojumi ir silti, ēkām piemīt veca cilvēka viedums, savukārt pati pilsētas (vai ostas, jūrmalas) ainava ir pakārtota gleznotājas subjektīvajam un nedaudz atsvešinātajam vērojumam.

Atzīstos Neonillai, ka tad, kad pirmoreiz ieraudzīju viņas darbus, biju pilnīgi drošs, ka to autore ir ražīga un mākslinieciskajās izteiksmēs jauneklīga, bet tomēr – vecmeistare. Beigu beigās izrādās, ka esam vienaudži.

"Jūs neesat pirmais, kurš pamanīja, ka tās gleznas ir varbūt jau pieauguša cilvēka. Viena rakstniece saka, ka man ir veclaicīgi darbi.

Man liekas, ka tas ir saistīts ar kaut ko citu. Varbūt ar to skolu, ar kaut kādu konservatīvo domāšanu, mīlestību pret reālismu un pret reālistisku skola," vērtē Medvedeva.

Viņa uzskata, ka reālisms nav vecmodīgs vai senlaicīgs, jo, piemēram, mūsdienu māksla ir abstrakcija, un tai ir tikai simts gadi, bet iepriekš visi gleznoja reālistiski, un tas ilgi pastāv pasaulē.

"Attēlot to, ko tu redzi, ir pilnīgi normāli," atzīst māksliniece.

Neonilla Medvedeva dzimusi 1987.gadā, Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu glezniecībā. Sarīkojusi 10 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Vācijā un Grieķijā, un kopš 2008. gada piedalījusies vairāk nekā 20 grupas izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārzemēs.

Kā Neonilla izvēlas tās vietas, kuras padarīs par savu gleznu varonēm – vai ir kāds iepriekš sastādīts maršruts vai arī māksliniece ļaujas nejaušībai?

"Kā tas parasti notiek? Mums ir plenēri, un tad mani aicina kaut kur aizbraukt. Es piedalos un gleznoju visu, kas ir apkārt.

Tās ir tādas etīdes, un pagaidām tas ir viss, ko es varu izdarīt, jo var arī lielākus darbus gleznot. Etīdes ir tikai sākums kādam lielākam darbam," uzskata Medvedeva.

Viņa min, ka arī nelielajos darbos var daudz pateikt.

"Citreiz ir divi varianti - vai nu tu esi kaut kādos apstākļos, un tad tev ir jāglezno to, ko tu redzi, piemēram, ja tevi kaut kur aizved vai līst lietus, tad tu jau neko nevari darīt, un tad tev ir laiks trīs stundas, tev ir jāglezno, tu meklē kaut kādu vietu,"  skaidro Medvedeva.

"Vai nu ir tāda situācijas, ka tu speciāli ej un domā, piemēram, varētu viena diena paiet, kamēr es pastaigājos un apskatos tās vietas, kas man patīk, tās kompozīcijas. Tad ir tāds pētniecības darbs. Mani saista gaisma, tonalitāte un varbūt arī kontrasti. Citreiz var redzēt kaut kādus priekšmetus, piemēram, tur ir zābaki, vai tur ir tāda oranža mašīna, kas ātri aizbrauca."

Pāris darbos redzami arī neordinārāki risinājumi, piemēram, garāmgājēji Bauskas ielās, kuri pa plakni pārvietojas ne tikai perpendikulāri, bet arī guļus stāvoklī, it kā izlienot no audekla sāniem.

"Tas bija pagājušogad, bija kāds piektais plenērs vasarā, un tas jau bija par daudz. Tad es noguru, man jau viss bija apnicis, un laiks bija nekāds, lietains. Tad vajadzēja kaut ko savādāk, kaut ko pamainīt, un tad es sāku ar to darbu, kur tas portrets," iepazīstina Medvedeva.

Neonillas Medvedevas mākslinieces roka bijusi atbildīga arī par dievnamu izdaiļošanu: viņa ir autore Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas kriptas altārgleznai, strādājusi pie Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles sienu gleznojumiem. Jautāju gleznotājai, vai šie nav bijuši atbildīgākie uzdevumi viņas līdzšinējā karjerā.

"Jelgavā pareizticīgo baznīcā tur bija tā atbildīgi. Tur ir augsta baznīca, kādi 20 metri virs zemes. Un tas bija diezgan atbildīgi tajā ziņā, ka vajadzēja kāpt augšā un gleznot zem kupola," atminas Medvedeva. Arī veidojot baznīcas gleznojumus, viņai palīdzējusi reālisma skola.

"Man jau liekas, ka es kā cilvēks piestāvu garīgajai glezniecībai. Liekas, ka man tas sanāk. Man arī patīk," atzīst Medvedeva.

Neonillas Medvedevas izstādi galerijā "Aminori" var aplūkot līdz 6. jūlijam, bet vietnē "Facebook" galerijas "Aminori" lapā lasāmas viņas pārdomas par mākslinieka sūtību, ikdienas sajūtām un novērojumu radītajām impresijām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti