Dzīvdabas vakarēšana
Festivālam “Rodam Raunas novadā” šogad apaļa, proti, 10 gadu jubileja. Tam par godu tiek gatavota “Dzīvdabas vakarēšana”, kuru pasākuma veidotāji dēvē par “daudzmaņu baudījumu trijās kārtās” ar deviņu dažādu produktu baudīšanu, to papildinot arī ar garīgo barību.
3. jūlijā Drustos durvis vērs pop-up gastronomijas bārs “Unextinct”, kur dzīvo mūziku nodrošinās muzicēs vietējie mūziķi – grupa “Dārgoļi” no “Kalna Mīlakšām” un mūziķis Siensliens no Dūķiem. Pēdējo pieminēto, proti, Klāvu Kalnaču, varam dzirdēt arī grupas “Židrūns” ierakstos.
Savukārt 4. jūlijā ''Dzīvdabas vakarēšana'' turpināsies Cimzā, Raunas pagastā. Arī tur vēdera prieki, kuriem pievienosies džeza ritmi Sabīnes Petrusevičas un Mārtiņa Pūcīša sniegumā un Agneses Bordjukovas laikmetīgās dejas izrāde “Bērnības sapnis”. Visbeidzot jāpievieno būtiska norāde katram ceļiniekam – Drustu veikalā “Trīs runči” cep ļoti garšīgus pīrādziņus. Iespējams, tas ir viens no puzles gabaliņiem tam Lielajam Iemeslam, kādēļ Drusti tiek dēvēti par “Visuma centru”.
Vasarīga izstāde
Galerijā “Aminori” šobrīd ļoti vasarīga izstāde: gleznotājas Neonillas Medvedevas “NeoStāsti”. Autores darbi balansē uz dokumentāla reālisma un dekoratīvas subjektivitātes robežas, reizēm ieslīdot te vienā, te otrā pusē.
Nelielā formāta gleznās redzamas dažādu Latvijas pilsētu ainas, galvenokārt tās, kurās māksliniece piedalījusies plenēros.
Šur tur paspīd pa kādai padomju perioda paliekai – kravas mašīnai “ZIL” vai uzrakstam “Miru mir” / “Mieru pasaulei” uz mājas ugunsmūra, izliktu no sarkaniem ķieģeļiem pārējo balto būvējumā. Neonillas krāsu triepieni ekspresiju pieļauj ļoti limitētā apjomā – atainojumi ir silti, ēkām piemīt veca cilvēka viedums, savukārt pati pilsētas (vai ostas, jūrmalas) ainava ir pakārtota gleznotājas subjektīvajam un nedaudz atsvešinātajam vērojumam. Savukārt vietnē “Facebook”, galerijas lapā varat lasīt Neonillas pārdomas par mākslinieka sūtību, ikdienas sajūtām un impresijām. Tie, tātad, ir lasāmie “NeoStāsti”, skatāmie novērtējami nu vairs tikai līdz 6. jūlijam.
Psihedēlija ekrānā
Psihedēliskā subkultūra ir neatņemama populārās kultūras vēstures sastāvdaļa, kura mums ir devusi gan veselu rindu mūziķu (populārākais piemērs būtu britu apvienība “Pink Floyd”), literātu (ar psihedēlijas idejām aizrāvās, piemēram, bīta dzejnieks Alens Ginsbergs) un mākslinieku (īpaši plakātu mākslā un andergraunda žurnālu noformējumā). Termina “psihedēlija” lietojuma vēsturi mēdz saistīt ar britu psihologa Hamfrija Ozmonda teorētiskajām nostādnēm, kurās tika skaidrotas radošas personības centieni atainot sava prāta darbības, ja tā var teikt, “praktisko pusi”. Tas ir, ilustrēt prāta darbību radīšanas brīdī.
Psihedēlijas kontekstā nevar apiet arī apreibinošo līdzekļu ietekmi, īpaši jau 60. un 70. gadu periodā.
Tomēr netrūka arī piemēru, kurā apreibinājums tika gūts no pašas jaunrades procesa, meditācijām, kopīgas muzicēšanas un ceļojumiem, “kur deguns rāda”. Par to visu daudz padziļinātāk izstāstīts pavisam svaigi uzņemtajā dokumentālajā filmā “Lai labs ceļojums: psihedēliskie ceļojumi” (“Have a Good Trip: Adventures in Psychedelics”), kura noskatāma platformā “Netflix” un kurā piedalās Niks Ofermans un Ādams Skots no visai populārā televīzijas komēdijseriāla “Parks and Recreation” (“Parki un atpūtas zonas”).
Hipija stāsts
Paturpinot iepriekšējo kultūras ieteikumu, mūzikas izdevniecībā “Lauska” iznākusi Alfrēda Stinkula autobiogrāfija „Mati sarkanā vējā”. Tā ir liecība par padomju laikmeta Latviju, kurā citādākais un neatkarīgais tika dažnedažādi apspiests un nīcināts.
Alfrēds Stinkuls, draugu lokā pazīstams kā Fredis, aizvadītā gadsimta 70. un 80. gados bija viens no spilgtākajiem hipiju kustības pārstāvjiem Latvijā.
Grāmatā aprakstītas epizodes ar daudziem arī mūsdienās zināmiem mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem, piemēram, ar Andri Grīnbergu, Ievu Akurateri, Valdi Muktupāvelu, Pitu Andersonu un citiem. Šī jauniešu kustība, kura iedvesmojās no Rietumos valdošām mūzikas strāvām, uzvedības un ģērbšanās stila, vienlaicīgi bija nevardarbīga pretošanās valdošajam padomju režīmam, ar kuras pārstāvjiem regulāri, varētu pat teikt – likumsakarīgi – sanāca konfliktsituācijas.
