Otrā pasaules kara laikā Zviedrijā nonāca ap 4500 latviešu, 26 000 igauņu un ap 500 lietuviešu bēgļu. Lai gan pirmās individuālās laivas Zviedrijas krastos piestāja jau agrāk, intensīvākā satiksme pāri Baltijas jūrai sākās no 1944.gada augusta līdz novembrim, pēdējām laivām ierodoties pēc Vācijas kapitulācijas.
Kā vizuālas liecības par baltiešu bēgļu sūro likteni un lielvaru sāncensību ir saglabājušās vairākas unikālas dramatisko notikumu dokumentācijas, ko uzņēmuši bēgļi paši vai viņu laikabiedri Zviedrijā. Starp tām minams igauņa Artura Aleksandra Linari-Linholma (Artur Aleksander Linari-Linholm) filmētais materiāls uz kuģa “Triina”, dzejnieka un fotogrāfa Friča Forstmaņa fotogrāfijas, kurās fiksētas viņa bēgļu gaitas ceļā uz Zviedriju, kā arī izcils vēsturiskais materiāls no zviedru fotogrāfa Dāvida Holmerta arhīva, viņam nepagurstoši dokumentējot baltiešu bēgļu dzīvi Gotlandes nometnēs.
Zviedrijai veltītajā izstādes nodaļā caur atsevišķu mākslinieku dzīvesstāstiem un darbiem, kas radīti trimdā Zviedrijā, tiek skarta plašā migrācijas un trimdas tēma, kas nav zaudējusi aktualitāti mūsdienās un īpaši saasinās pie lieliem politiskajiem satricinājumiem un militāriem konfliktiem.
Starp Baltijas māksliniekiem, kas savulaik paši ieradušies Zviedrijā kā bēgļi, izstādē “Pārnēsājamās ainavas” pārstāvēti latviešu gleznotāji Niklāvs Strunke un viņa dēls Laris Strunke, grafiķe Marija Induse-Muceniece, igauņu gleznotājs Enno Halleks un lietuviešu gleznotājs Eugēnijs Budris.
Vecākās paaudzes mākslinieki skaudri izjuta dzimtenes zaudējumu un bēgšanas pārdzīvojumu, kas atspoguļojas N. Strunkes darbos, attēlojot izpostīto zemi un tās kara nomocītos iedzīvotājus, kā arī paša personīgo pieredzi, kopā ar ģimeni pametot Latviju 1944. gada novembrī un visu atlikušo mūžu pavadot trimdā.
Marija Induse-Muceniece savu un daudzu tūkstošu līdzcilvēku cerības uz izdzīvošanu Baltijas jūrā dokumentējusi monumentālajā linogriezumā “Bēgļu laiva”. Savukārt Laris Strunke, Enno Halleks un Eugēnijs Budris, kas Zviedrijā nonākuši vēl ļoti jauni, savu māksliniecisko darbību jaunajā mītnes zemē sāk, cenšoties iegūt labu izglītību un iekļauties zviedru mākslinieku vidē, taču neseko priekšteču reālistiskajai izteiksmes formai un savu laikabiedru politiskajā aktīvismā balstītajām izpausmēm, bet meklē jaunu, sev raksturīgu, abstraktā formā sakņotu valodu.
Laris Strunke iedvesmu gūst pašā gleznošanas procesā, savos monumentālajos abstraktā ekspresionisma darbos strādājot ar lakoniskiem ainavā un interjerā rastiem motīviem.
Savukārt Enno Halleks rada abstraktas, humoristiskas, košas koka skulptūras un neregulāras formas gleznas, starp tām arī simboliskus airus vai pārnēsājamus saulrietus, kas balstīti atmiņās par Igaunijā pavadīto bērnību. Lietuviešu mākslinieks Eugēnijs Budris, dzīvojot Zviedrijā, pārtrauca gleznošanu reālisma stilā un pievērsās abstraktai mākslai metāla emaljas tehnikā un eļļas gleznojumiem.
Mākslinieka dzīve cieši savijās ar Lietuvas neatkarības kustības sākumu, jo 1989.gadā Gotlandē viņš bija viens no vispasaules lietuviešu viedokļu līderu tikšanās organizatoriem, kuras laikā tika pasludināts mērķis atjaunot valstisko neatkarību. Šī mazzināmā vēsturiskā notikuma izpētei pievērsusies zviedru māksliniece Ingela Johansone, kura savas filmas ietvaros izsekojusi lietuviešu neatkarības centieniem.
Lielāko daļu šo mākslinieku vieno Gotlande – gan kā iedvesmas avots ar savdabīgo ainavu, gan kā patvērums, kur pavadīt vasaras radošā darbā vai pat apmesties uz dzīvi.
Otrā pasaules kara laikā pasaule piedzīvoja līdz tam lielāko bēgļu krīzi, izmisušiem pārvietotu ļaužu miljoniem sākotnēji koncentrējoties Eiropā un vēlāk emigrējot uz tālākām valstīm. Vēsturei atkārtojoties, mūsdienās bēgļu plūsmas no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas arī par mērķi izvēlas Eiropu kā drošu patvērumu. Arī Baltijas valstis nevar ap sevi uzbūvēt neredzamu priekškaru, izliekoties neredzam savas pagātnes atspulgu mūsdienu kontekstā.
Vēsturiskajai un mūsdienu bēgļu situācijai Baltijā īpašu uzmanību pievērsusi irāņu izcelsmes māksliniece Bita Razavi, kas strādā Somijā un Igaunijā. Pašas pieredze Austrumeiropā kā vienai no “neiederīgajiem” un “svešajiem” viņas darbā manifestēta caur baltiešu traumatiskās vēstures atklāšanu.
Savukārt igauņu māksliniece Kristīna Normane savā videofilmā atgādina par 70 gadus seno vēsturi, kad izmisušos igauņu bēgļus laipni uzņēma un iekārtoja darbā zviedri, kamēr Igaunijā patvēruma meklētāju centrs drīzāk ir fiziskas un sociālas izolācijas bāze, kurā nonākušie pavada vienmuļas dienas cerībā uz iekļaušanos igauņu sabiedrībā.
Latviešu māksliniece Inga Meldere kopā ar somu mākslinieku Mikko Hincu savos darbos reflektē par distancētību un atturību, kas raksturo skandināvu sabiedrību, atklājot to caur lakoniskajiem zviedru interjera dizaina motīviem. Attīstot ideju par “pārnēsājamo ainavu” konceptu, mākslinieki radījuši Niklāva Strunkes modernisma darbu motīvu dekonstrukciju, izolējot atsevišķas viņa darbos sastopamas figūras kā alegoriju par daudzu pārvietoto cilvēku dzīvesstāstu pārcelšanu citā kontekstā.
