Vai Eiropai un valstīm vispār ir vajadzīgas robežas – šāds jautājums nodarbina mākslinieku, kurš pats sevi uzskata par Eiropas pilsoni, ja nepieciešams, būtu gatavs pārcelties arī uz Latviju.
Valerio bijis arī visās trīs Baltijas valstīs, allaž ceļojis ar telti, un pie mums viņu pārsteidzis tas, cik daba ir tuvu cilvēkam un cik viegli šeit atrast patvērumu.
Ir trešdienas pusdienlaiks. Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārstāvniecības ēkā Parīzē atzīmē Eiropas dienas tuvošanos, kuras viens no būtiskākajiem notikumiem ir itāliešu fotogrāfa Valerio Vinčenzo darbu izstādes atklāšana. Tās nosaukums ir „Robežlīnija”.
Valerio izpētījis, ka kopš Eiropas Savienības (ES) valstis no robežām brīvās jeb Šengenas zonas rašanās 16 500 kilometri veido robežas starp dalībvalstīm, taču ceļotājam par tām vairs nav jāraizējas, jo tagad tās var brīvi šķērsot. Valerio izveidojis karti, kurā ar sarkaniem punktiņiem atzīmētas valstis un vietas, kurās viņš viesojies.
„Es izveidoju šo projektu, jo uzskatīju, ka mēs par maz runājam par kustības brīvību Eiropā. Man kā itālietim bija ļoti vienkārši pārcelties uz Franciju un atrast šeit darbu, kas pirms Šengenas līguma būtu bijis neiespējami. Tas ir lieliski, jo es varu doties uz jebkuru valsti Eiropā, Spāniju, vai kur citur. Es esmu arī proeiropeisks. Patlaban Eiropu, īpaši Francijā, un manā dzimtajā Itālijā ļoti kritizē, un es ar šo izstādi vēlējos parādīt Eiropas Savienības uzbūves pozitīvo seju,” skaidro Vinčenzo.
Valerio ceļo kopš 2007. gada, katru vasaru projektam veltot veselu mēnesi. Pirmā robeža, uz kuru viņš devies, bijusi starp Franciju un Vāciju. Parasti viņš ceļo viens vai kopā ar dzīvesbiedri, īrē automašīnu un dzīvo teltī. Gluži tā viņš arī apmeklējis Baltiju, iemūžinot mūsu robežas, un atceras, ka viņu ļoti pārsteigusi daba, tās tuvums cilvēkam un iespēja jebkur uzsliet telti naktsguļai.
„Jūsu valstī – tas ir neticami. Pirms došanās ceļā izlasīju, ka telti var sliet tikai nacionālajos parkos, un domāju – ārprāts, tas gan būs traki, jo, piemēram, Francijā, šādu vietu ir ļoti maz. Bet, kad es nokļuvu Latvijā, tad sapratu, ka tas ir iespējams gandrīz jebkur, kur vien es vēlos. Šajā braucienā es visvairāk izjūtu dabas tuvumu, tās brīvību, un tas bija vienkārši brīnišķīgi,” stāsta fotogrāfs.
Viena no fotogrāfijām, kas redzama izstādē Parīzē, ataino Latvijas un Igaunijas robežu starp Ainažiem un Iklu.
„Šajā fotogrāfijā robežu iezīmē sens dzelzceļš. Tas nav robežlīnija pati par sevi, jo īstā robeža ir dažus metrus līdzās, taču man ļoti patika šī ideja, ka cilvēki izmanto veco dzelzceļa vietu, lai nokļūtu pie jūras, un tas ir vienīgais veids, kā tur nonākt. Šo robežlīniju ļoti labi varēja sazīmēt internetā, izmantojot meklētāja „Google Earth” satelītprogrammu. Es to ieraudzīju un nolēmu turp doties,” klāsta Vinčenzo.
Vaicāts, kura no Eiropas robežām uz viņu atstājusi vislielāko iespaidu, fotogrāfs atceras robežu starp Beļģiju un Nīderlandi.
„Ir kāda vieta, kas atrodas robežā starp Beļģiju un Nīderlandi. Tas ir beļģu ciemats, kurš fiziski ir Nīderlandē, un pašā ciematā ir 16 daļu, kuras pieder Nīderlandei un Beļģijai,” atklāj mākslinieks.
„Robežas ir iezīmētas uz zemes, un būtībā tu nevari zināt, kurā brīdī, kurā valstī atrodies. Tas liek apjaust robežu jēdzienu, to, ka tās ir radījis cilvēks un ka pasaulei vienmēr nav bijušas robežas, liek uzdot jautājumu, vai mums tiešām vajag robežas, vai arī pasaka, ka tagad šīs ir nākotnes robežas, kurām mēs faktiski varam pārkāpt un doties, kur vien gribam. Šodien visur varam nokļūt ar interneta palīdzību. Vai valstīm ir vajadzīgas robežas? Es tā nedomāju. Un tieši to arī Eiropa ar Šengenas zonu dara,” skaidro Vinčenzo.
Tā kā Eiropas un Šengenas zonas robežas Valerio apbraucis vairākkārt, tad tagad viņš secina, ka pēc nobraukto kilometru daudzuma tūlīt būs apriņķojis zemeslodei.
Valerio teic, ka ļoti gribētu ar savu izstādi paviesoties visās Eiropas Savienības un arī Šengenas zonas dalībvalstīs, noteikti arī Latvijā. Jo robežas nav tikai kartē atzīmēti punkti, tai katrai ir savs stāsts.
„Bieži par Eiropu runā, pieminot lielākoties lielās valstis, piemēram, Vāciju, taču ir daudz ārkārtīgi interesantu vietu, par kurām zina ļoti maz,” tā fotogrāfs, sakot, ka tieši tajās, šķietami no Eiropas centra attālākajās vietās, rit īstā dzīve. Projekts, kā izrādās vēl nav galā, un Valerio plāno doties ceļā arī nākamvasar.
