Jaunu kultūrvietu atklāšana ir laikmetīgās mākslas festivāla “Survival Kit” būtības pamats. Pirms 11 gadiem par izstāžu vietu kļuva krīzes iztukšotie veikali, bet šogad tā ir bijusī zivju rūpnīca “Kaija” Tērbatas ielā 75, kur vēl nesen glabājās Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumi. Vēl pirmspandēmijas laikā festivālam izvēlēta tēma “Būt drošībā ir bīstami”.
“Māksla kļūst par tādu pravieti vai gaišreģi, jo šo nosaukumu “Būt drošībā ir bīstami” mēs jau pieteicām rudenī, kad vēl nekāda Covid-19 nebija, un tagad strādājam ar šo tēmu, kas ir tik aktuāla kā nekad,” atzīmē festivāla “Survival Kit 11” radošā direktore Solvita Krese. “Mēs šajā izstādē runājam par drošību un aizsardzību, par šo divu jēdzienu sadursmi ar politisko varu.
Jo bieži vien mēs redzam, ka ar šiem jēdzieniem tiek pamatoti kari, ekstrēms nacionālisms, rasisms, gan arī cilvēku izsekošana un apspiešana.”
Neviennozīmīgais festivāla nosaukums aizgūts no turku mākslinieces Banu Džennetoglu speciāli izstādei radīta darba uz muzeja fasādes, izmantojot Atēnās redzētu grafiti, kas uzradies pēc Eiropas Savienības un Turcijas vienošanās par bēgļiem.
“Veidojot šo izstādi, sāku ar ideju par robežām un vardarbību, par politisko vardarbību, par cilvēka neaizsargātību bīstamās situācijās, un turpinu šo domu ar jautājumiem – kas ir cilvēka drošība ikdienā, ko un no kā mēs aizstāvam?” skaidro festivāla “Survival Kit 11” kuratore Katja Krupeņņikova.
Vairāk nekā trīsdesmit mākslas darbu izvietoti trīs ēkās vairākos stāvos. Ārzemju mākslinieki piedalās attālināti, iekārtošanu vadot videozvanos, pašmāju mākslinieki – klātienē.
“Ir jautājums: Ar ko mēs varam izārstēties? Ar ko nevaram? Kam mēs ticam, kam neticam, un cik mums ikdienā svarīgi rituāli?
Un tā ir tēma, par ko es pēdējā laikā domāju, un sakarā ar Covid-19 tas ir diezgan aktuāli,” stāsta māksliniece Katrīna Neiburga. “Es nejauši pavasarī, nokļūstot pandēmijā un ierodoties Miķeļtornī, atradu šīs vēja slotas, kas mani vienmēr fascinējušas, jo tie ir veidojumi, kas liekas maģiski, un nevar saprast, kas tie ir – slimība, vai svēts, vai ragana uztaisījusi, jo tās sauc arī par raganu slotām. Un tad internetā atklāju, ka senos laikos ir druīdi, kas kāpuši kokos un zāģējuši nost šīs vēja slotas un pēc tam vārījuši tēju, apakšā stāvēja jaunavas, kas ķēra. Paralēli atradu informāciju, ka tā ir slimība, kas saēd koku. Mēs ar ģimeni – ģimene man ir galvenie aktieri – mēs rekonstruējām šo notikumu – savācot koku vēja slotas, vai mēs kļūstam viedāki, vai mirstam, vai kļūstam gudrāki, padomāt, kam mēs ticam.
Fotomāksliniece Evita Goze atklāj, ka par savu darbu sākusi domāt jau pirms Covid-19 pandēmijas.
“Vēlējos taisīt kaut ko saistībā ar pašaizsardzību, un šis darbs ir tapis, balstoties uz pagājušā gadsimta 50.-60. gadu pašaizsardzības rokasgrāmatām.
Skatoties uz šiem attēliem, izņemot ārā no konteksta, bieži nav skaidrs, kas tajos notiek – vai tā ir aizsargāšanās vai deja, vai glāsts. Šos attēlus pāriestudēju ar dažādiem pāriem, tai skaitā sevi un savu draugu, viņu ikdienas dzīves telpās,” skaidro Goze.
Savukārt māksliniece Līga Spunde savā darbā risina savstarpējās attiecības. “No tādas perspektīvas, cik daudz tāda ļoti liela mīlestība un liela vēlme pasargāt var patiesībā arī nodarīt pāri,” skaidro Spunde. “Šajā darbā izmantoti motīvi no slavena gadījuma ar Deividu Veteru, kurš zināms kā “bubble boy”, tas ir zēns, kurš piedzima bez imunitātes un visu dzīvi 12 gadus nodzīvoja izolētā burbulī, sterilā vidē.”
“Survival Kit” ilgs līdz 4. oktobrim, un šī mēneša laikā gaidāmas dažādas diskusijas, ekskursijas, izrādes, radošās darbnīcas, pikniki un performances.
