Rūpējoties par drošību, aizmirsām par humānismu. Saruna ar «Survival Kit» kuratori

Drošība bez mīlestības un humānisma ir bīstama. Tā uzsver šī gada laikmetīgās mākslas festivāla “Survial Kit” kuratore Katja Krupeņņikova, skaidrojot festivāla tēmu, kas šķetina individuālās drošības un drošības politikas attiecības.

Katja Krupeņņikova ir no Krievijas, bet dzīvo Nīderlandē. Uz Rīgu atlidojusi no Amsterdamas, bijusi spiesta pavadīt obligātajā pašizolācijā divas nedēļas. Pirms vairākiem gadiem Krupeņņikova pameta biznesa analītiķes darbu informācijas tehnoloģiju (IT) sfērā, un par viņas jauno darba jomu kļuva māksla.

Krupeņņikova sarunā ar Rus.lsm.lv stāsta, kāpēc tā noticis un kas galu galā iznācis, par festivālu pandēmijas apstākļos, par cenzūru mākslā un par to, ko tad īsti nozīmē būt drošībā.

Marija Kobizeva: Strādājāt IT jomā par biznesa analītiķi. Nekā kopīga ar mākslu. Kas un kā notika? “Sveiki! Mani sauc Katja, un es tagad nodarbošos ar mākslu”? 

Katja Krupeņņikova: Jā, apmēram tā. (smejas). Mākslā nonācu vienkārši pēc sirds aicinājuma. Man bija tāds sapnis. Šī sfēra mani vienmēr interesējusi, un reiz es godīgi sev atzinos – analizēt biznesu es protu, bet to darīt man vairs nepatīk. Kāpēc man izšķiest savu dzīvi, darot neinteresantu darbu? Bet dīvainā, nesaprotamā un neordinārā pasaule mani pievilka. Esmu no parastas ģimenes – māte ir inženiere, vecvecāki no mātes puses bija strādnieki, dzīvoja pieticīgi. Nebija nekādu sakaru, protekcijas vai pazīšanās. Nospriedu, ka ceļš uz mākslas pasauli ved caur otru augstāko izglītību. Un devos mācīties par mākslas zinātnieci.

Un kā jūs galu galā iekļuvāt šajā jomā?

Vēl pirms tam, kad aizgāju no darba biznesā. Toreiz “Facebook” un “Instagram” vietā bija ''Živoj Žurnal” (“Живой Журнал”). Sāku lasīt Darjas Pirkinas blogu – viņa strādāja pie jauno mākslinieku biennāles “Stāt, kas nāk?” (“Стой, кто идет?”). Lūdzu ņemt mani par brīvprātīgo, un viņa piekrita. Četras dienas strādāju savā parastajā darbā, vienu dienu veltīju savam sapnim. Pēc četriem mēnešiem organizēju savu pirmo izstādi. Zvaigznes bija salikušās. Bet pēc tam iznāca tā, ka man piedāvāja strādāt galerijā, kur notika izstāde. Un es aizgāju no stabila un labi apmaksāta darba…

Un kā reaģēja jūsu māte?

Atbalstīja. Par to, ka biju aizgājusi no darba un iestājusies studēt mākslas zinātni, viņa uzzināja, kad jau biju visu izdarījusi. Esmu ļoti pateicīga, ka mana māte ļoti ilgi mani burtiski uzturēja, kamēr es mācījos, – pieklājīgā alga IT jomā kļuva par pagātni, tolaik mākslas jomā mana izpeļņa bija minimāla. Starp citu, vienmēr iestājos par godīgu, taisnīgu un labu darba samaksu mākslas jomā strādājošajiem.

Nez kāpēc daudzi uzskata, ka mums neko nevajag, mums jāpriecājas, ka dzīvojam un mīlam savu darbu.

Bet ēst taču visiem gribas. Turklāt garšīgi ēst (smejas).

Bet kā jūs nokļuvāt Nīderlandē?

Mani vada zvaigznes (smejas). Izlēmu, ka izmantošu visas iespējas, kādas vien gadīsies. Brīnumainā kārtā izturēju konkursu mācībām kuratoru programmā, kuru rīkoja laikmetīgās mākslas centrs “De Appel” – uz sešām vietām bija 150 pieteikumi. “Mamma, es braucu uz Amsterdamu!” Māte sagrabināja man ceļa naudai un mācību maksai, bet par mājokli, brokastīm un pusdienām man bija jādomā patstāvīgi. Un es aizbraucu.

Katja Krupeņņikova

Un tur palikāt

Kamēr mācījos programmā, izaugu gan kā personība, gan kā kuratore. Sāku saprast, ko nozīmē būt kuratoram – tas ir ne tikai savākt mākslinieku darbus un izstādīt galerijā, bet ka visam ir politiskais, ētiskais un citi aspekti. Pasniedzēji man palīdzēja saprast būtību tam, ar ko es nodarbojos. 2011.-2012. gada ziemā Krievijā notika svarīgi protesti, kas izraisīja spēcīgu politisko reakciju. Tobrīd nejutu vēlēšanos atgriezties. Toreiz man vajadzēja turpināt mācīties, strādāt neatkarīgi, norūdīties profesionāli, bet tagad es strādāju Maskavā. Tā ir pavisam cita realitāte salīdzinājumā ar Amsterdamu – man šī balansēšana uz robežas ļoti patīk.

Vispār 2012. gadā man bija viegli palikt Holandē – dažādi fondi, granti, varēja iesniegt pieteikumus finansējumam. Man tagad patīk dzīvot Nīderlandē, bet mīnusi – tie ir visur, tāpat kā plusi. Turklāt šajā valstī man izdevās kļūt par neatkarīgu izstāžu kuratori. Vēl, ja runājam par tēmu, kāpēc uzreiz neatgriezos dzimtenē, – nekur nebija vakanču. Šajā jomā visā pasaulē viss ir aizņemts. Piemēram, nav nekāds pārsteigums, ja uz vienu muzeja kuratora vakanci piesakās 500 cilvēku.

Vai jums savā darbā ir nācies saskarties ar cenzūru?

Cenzūra ir visur – pat demokrātiskās Eiropas valstīs. Protams, man personīgi vēl nekur nav nācies saskarties ar to, ka atbrauc valdības pārstāvji, pārbauda un dod apstiprinājumu.

Visbiežāk cenzūra – tās ir bailes nerīkoties atbilstoši vispārpieņemtajām normām, mēs paši sev esam galvenie cenzori.

Ar agresīvu un acīmredzamu cenzūru esmu saskārusies vienu reizi, tas bija taisni kā pa pieri. Bija traumatiski, bet man daudz iemācīja. Tas bija Stambulā. Man lūdza izņemt no izstādes vienas mākslinieces darbu. Es nolēmu, ka tas neies cauri, un mēs ar viņu kopā nolēmām radīt citu darbu, veltītu cenzūrai, tostarp šajā konkrētajā struktūrā. Galu galā viss beidzās ar skandālu un izstāde vispār netika atklāta.

Ko varat teikt par laikmetīgo mākslu Latvijā?

Tāda ir. Manā subjektīvajā skatījumā tā ir tāda… iesakņojusies. Tomēr tas nav ne slikti, ne labi, tā ir tāda, kāda ir.

Laikmetīgajai mākslai nav robežu un rāmju, citādi tā zaudētu jēgu.

Latvijā nav plaša mēroga kultūru sajaukšanās, kā tas, piemēram, ir Londonā un Parīzē, kur mākslas akadēmijās mācās dažādu valstu un tautu pārstāvji un katrs dod kaut kādu savu pienesumu. Iespējams, kādreiz kaut kas tāds notiks arī Latvijā.

Bieži vien iebraucēji no megapolēm un tie, kuri palikuši te dzīvot, sūdzas par provinciālismu. Nav ne Luvras, ne Lielā teātra…

Ja salīdzina ar Maskavu, tad Rīgā ļoti daudz kas ir.

Rīgā ir vidējais izmērs – tas ir ļoti svarīgi.

Milzīgajā Maskavā nav tāda laikmetīgās mākslas centra kā Rīgas “Kim?”. Rīgai ir, ar ko lepoties.

Festivāla “Survival Kit” apmeklētāju lielākā daļa jau ir laikmetīgās mākslas cienītāji. Bet kā piesaistīt citu auditoriju? To, kura uzskata, ka, izņemot klasiķus, nosacīto Aivazovski, pārējā māksla ir smērējumi?

Nekā. Nevar piespiest cilvēku skatīties filmu, kas viņam nepatīk.

Nevar piespiest saprast laikmetīgo mākslu, ja cilvēks pēc tās netiecas.

Man ir viena paziņa, kura pēc laikmetīgās mākslas izstādes apmeklējuma man teica, ka neko no tā nesaprot, ka tas nav “viņas”, bet tajā pašā laikā detalizēti stāstīja, ko izjutusi. Laikmetīgajai mākslai ir ļoti daudz nozīmju – katrs tajā atradīs ko citu. Tās sūtība ir radīt cilvēkos emocijas. Jebkādas. Ja tās ir, tātad ir iedarbojies. Es ticu, ka tā var mainīt pasauli.

Katja Krupeņņikova

Vai Covid-19 būtiski ietekmēs mākslu kopumā?

Jā. Cilvēki dzīvo izolācijā, neziņā, viņu ierastā sadzīve ir izjaukta. Piemēram, ceļošanas ierobežojumi un pašizolācijas prasības, – cilvēki mazāk brauc, mazāk redz, pārdzīvo atšķirtību no radiniekiem un draugiem. Koronavīruss vispār visu apgriezis kājām gaisā – mēs šodien redzam, kuras ekonomikas jomas ir visļodzīgākās, cik lielā mērā cilvēka dzīve šodien ir atkarīga no pilsonības, dzimuma, finansiālā stāvokļa, statusa. Pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk. Piemēram, kultūras jomā mēs mēģinājām piesaistīt izstādēm maksimālo apmeklētāju skaitu, bet tagad domājam, kā ierobežot… Vispār ļoti žēl, ka izstāde ar nosaukumu “Būt drošībā ir bīstami”, kas tika atklāta 4. septembrī “Surviaval Kit 11” ietvaros, šodien kļūst aizvien aktuālāka. 

Festivāla tēma šogad ir “Būt drošībā ir bīstami”. Ko tas nozīmē?

Cilvēki, tiecoties pēc drošības, bieži kļūst agresīvi un sāk draudēt citiem. Uzskatu, ka šī tēma ir aktuāla vienmēr.

Tas ir par to, kā drošības politika nedraudzējas ar individuālo drošību.

Kas ir personīgā drošība? Pārliecība, ka vari atnākt savās mājās, paēdināt tuviniekus, realizēt savas cilvēka pamattiesības.  Bet, kad mēs runājam par drošību, tas bieži vien ir agresīvi – ir ienaidnieks, kura dēļ jāslēdz robežas, vai migranti, kuri sabraukuši un atņems darbu… Mēs baidāmies no svešiniekiem, ka viņi kaut ko atņems. Vai gan migrantu dēļ nebūs darba? Problēma ir citā – idejā par to, ka izdzīvo stiprākais, kurš spēj konkurēt. Savukārt es aicinu uz solidaritāti.

Interesanti, ka par bagātiem iebraucējiem parasti priecājas… Sīrijā ir karš, cilvēki bēg, bet Eiropas sabiedrība par viņiem nepriecājas, aizmirstot, ka arī daudzi eiropieši kādreiz bēga no pastāvošajiem režīmiem. Cilvēki, rūpējoties par drošību, aizmirsuši par humānismu. Un tas attiecas uz daudzām dzīves jomām, piemēram, uz tām pašām seksuālajām minoritātēm. Labi, apprecēsies divi geji, adoptēs bērnu – kas gan notiks? Būs trīs laimīgi cilvēki – un viss. Katastrofas nebūs. Drošība bez mīlestības un humānisma ir bīstama.

Kas nepieciešams personīgi jums, lai justos drošībā?

Jumts virs galvas. Kad ir, ko ēst pusdienās, un kad nav kara. Kad zinu, ka tad, ja saslimšu, varu rēķināties ar medicīnisko palīdzību. Ka… neesmu viena. Pārvietošanās brīvība. Iespēja būt pieņemtam sabiedrībā. Cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību netraucēta īstenošana.

*

Laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit” ar tēmu “Būt drošībā ir bīstami” šogad norisināsies no 4. septembra līdz 4. oktobrim Rīgā, bijušajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Tērbatas ielā 75. Tajā piedalīsies 29 mākslinieki no 16 valstīm, tai skaitā Latvijas.

Festivāls “Survival Kit 11: Būt drošībā ir bīstami” (“Being Safe is Scary”), kura kuratore ir Katja Krupeņņikova, aplūko drošības jēdzienu no dumpinieciska skatupunkta. Tas kritiski vērtē norises, kas ierobežo individuālo un sociālo attīstību, uzdodot jautājumu: cik daudz vardarbības ietver drošības diskurss? Izstādē tiks pētīts, vai iespējams mainīt pieņēmumus par drošības jēdzienu, no jauna mēģinot savienot drošību ar tādām praksēm kā mīlestība, kopība, savstarpējs atbalsts, uzmanība, rūpes vienam par otru un par apkārtējo vidi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti