Tā jau ir trešā izstāde, kuru kopā atklāj Ivonna Kalita, Dina Danosa, Irita Timbra, Uldis Rubezis un Guntis Otaņķis. Viņu darbi veidoti eļļas, akrila, kā arī jauktajā tehnikā.
„Es domāju, ka būšu animāliste kā gleznotāja. Suns man ļoti personisks – mans jaunais suns Stella. Un par to arī stāsta glezna,” rādot darbu, stāsta Ivonna Kalita.
Mākslinieci interesē arī cilvēks kā dabas sastāvdaļa, bet gleznā tēlotie ballīšu cilvēki ir ar trakām acīm – kā viņi pavadīs brīvdienas un gatavosies darba cēlienam.
Irita Timbra uzskata, ka grupa turas kopā uz senas draudzības pamatiem. Viņa savus darbus nekomentē, tie runājot paši: gan ar savu simboliku, gan krāsu un gleznošanas veidu.
Iritas Timbras glezna. Foto: Inga Ozola/Latvijas radio
Irita Timbra (vidū). Foto: Inga Ozola/Latvijas Radio
„Mums visiem ir veicies, mēs esam kopā, bet nekad neesam runājuši par tādiem muļķīgiem jautājumiem – kas ir māksla, kas ir īsta māksla, šī sajūtu mani valdzina,” saka Guntis Otaņķis. Arī par konceptiem mākslinieks negrib stāstīt, svarīgi ir vienkārši darīt. Svarīgi ir ar saviem darbiem apdzīvot telpu, radīt līdzsvaru, varbūt intrigu.
„Mēs pazīstamies un nezinām viens otru. Ir grupas, kam ir sapulces, protokoli – es tādā grupā negribu būt. (..) Tagad man ir brīnišķīgs pārsteigums, kad redzu kolēģa darbā ko jaunu, kādu tehnisko paņēmienu, sižetisko, satura pavērsienu. (..) Māksla ir spēle. Ja parasti ir metamais kauliņš ar sešām skaldnēm, tad māksla ir metamais kauliņš ar miljons skaldnēm un, kā tas uzkrīt, tā arī ir. Vajag spēlēties, to mēs arī darām,” saka Guntis Otaņķis.
