Pirmo reizi dzintars kā viena no Liepājas “eksportprecēm” rakstos minēts 1542. gadā. Protams, toreiz apdzīvoto vietu sauca citādi, bet kā tieši? 1508. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs šo miestu nodēvēja par Libu, bet 1560. gadā vēsturiskajos avotos pirmo reizi minēts vācu nosaukumus "Libawe". Tomēr tas nav galvenais.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka dzintars tad jau sen bija viena no pieprasītākajām precēm. Jo no Baltijas jūras sākās un pie Melnās jūras beidzās viens no pieciem galvenajiem “dzintara ceļiem”, tas pats slavenais ceļš “no varjagiem uz grieķiem”. Tāpēc dzintaru miestā Baltijas jūras krastā droši viena vāca jau kopš laikiem, kad šeit sāka apmesties cilvēki. Un gan jau ne tikai vāca, bet arī apstrādāja – ir taču dzintars skaists.
Rotas no dzintara ir sava veda latviešu (bet šajā gadījumā arī paplašināti – Latvijas) identitātes apliecinājums. Īpaši populāras tās bija pagājušā gadsimta otrajā pusē. Un arī Liepājā padomju laikā bija dziļas dzintara apstrādes tradīcijas, bija daudz tautas daiļamata mākslas studiju, bet šo studiju meistaru radītās rotas bija ļoti pieprasītas.
Liepājas muzeja krājumos glabājas vairāk nekā 200 izstrādājumu no dzintara, kurus veidojuši dažādi meistari,
kā arī 1038 dzintara paraugi ar iedzintarojumiem jeb organiskās dabas atliekām, kas ieslēgtas dzintara gabalā, – tā ir Pētera Lankupa savāktā kolekcija. Izstādē apskatāma tikai neliela daļa no tā, kas ir muzeja krājumos.
Izstādes otrajā daļā ir Andra Zēgnera lielformāta makrofotogrāfijas, kurās viņš iemūžinājis iedzintarojumus – dažādas mušiņas un citus kukaiņus, augus, kas pirms desmitiem miljoniem gadu iekļuvuši tekošu sveķu pilienos un palikuši tajos uz visiem laikiem… Tā ir gluži kā ieskatīšanās Mūžībā.
Izstāde “Dzintars tuvplānā” Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” Klāva Ukstiņa ielā 7/9 atklāta līdz 18.oktobrim. Ieeja brīva.
