Savā pirmajā personālizstādē Diāna Boitmane apvienojusi trīs savas mīlestības - porcelānu, ar kuru strādā jau 15 gadus, grafiku, kas viņai arī ļoti mīļa, un skaņu, kuras fenomens viņu aizrauj arī gana ilgi. Šo īpašo interesi par skaņu viņā raisījusi Džona Keidža personība.
"Interese par skaņām, klusumu, to attiecībām ar laiku un telpu aizsākās diezgan sen. Es biju Berlīnē pie viena drauga, kuram tēvs bija muzikologs. Viņam mājās bija daudz ierakstu, un viņš man iedeva paturēt rokās Džona Keidža nošu oriģinālus. Tad es sāku par viņu interesēties, un, iedvesmojoties no viņa mūzikas, viņa filozofiskajiem apcerējumiem par klusumu, man radās ļoti daudz ideju. Man ir bijušas vairākas šim komponistam veltītas instalācijas, arī maģistra darbs, beidzot akadēmiju, bija saistīts ar skaņām un klusumu," stāsta Diāna Boitmane.
Jaunajai izstādei Diāna Boitmane izveidojusi abstraktas porcelāna figūras un grafikas, kurās maigas un smalkas, plastiskas cilvēka auss gliemežnīcas formas mijas ar robustiem un brutāliem, destruktīviem elementiem, tādējādi it kā izjaucot dabisko harmoniju un aicinot uz pārdomām par klusuma un trokšņa attiecībām ikviena mūsu dzīvē.
"Man liekas, ka mūsdienās tās bailes no klusuma ir diezgan paniskas, jo mēs dzīvojam tādā trokšņu gūzmā. Ja jūs ieejat jebkurā lielveikalā, pastāviet un paklausieties, kas notiek - katrā veikaliņā ir kaut kāda mūzika, visam pa vidu vēl ir kaut kādi trokšņi. Cilvēki pie visa tik ļoti pieraduši, ka viņiem tas liekas kā dzīves fons, un tiklīdz viņi nonāk saskarsmē ar klusumu, tā viņi sāk uztraukties, tāpēc ka klusums uzdod jautājumus, tas liek domāt, kas mēs esam, kāpēc mēs vispār kaut ko darām. Manuprāt, tieši tāpēc ir tās bailes, jo ir pat tādi cilvēki, kuri speciāli iet pūlī, jo viņiem šķiet, ka tikai tā viņi var apliecināt savu esamību. Man ir svarīgi runāt par šīm tēmām, jo es nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no jautājumiem, ko uzdod klusums," pauž Diāna Boitmane.
Lai vēl vairāk pievērstu uzmanību izvirzītajai tēmai, izstādē arī skaniski klusums mīsies ar trokšņiem, proti, ik pa laikam izstādē ieskanēsies dažādas skaņas, kas saistās ar porcelāna izgatavošanas procesu un ierakstītas Diānas Boitmanes darbnīcā. Varēs dzirdēt porcelāna klapēšanu, mērcēšanu, kulšanu, glazēšanu, sagatavošanu ģipša formai un vēl citas skaņas, jo porcelāna izgatavošanas process ir ļoti darbietilpīgs. Diāna Boitmane aicina šīm skaņām un izstādei kopumā ļauties kā meditācijai, katram atrodot sevi savu asociāciju plūsmu.
Māksliniecei jau padomā nākamais projekts, kurā viņa vizuālo mākslu turpinās sintezēt ar skaņu. "Es ļoti gribētu izveidot kopīgu izstādi ar savu draugu, ērģelnieku Klāvu Liepiņu, kurš dzīvo Vīnē. Man šogad bija iespēja piesēsties arī pie ērģelēm, kuras ir spēlējis Mocarts, tā ka man skaņu pasaule turpina būt ļoti svarīga. Es domāju, ka es varētu uztaisīt trīsmetrīgas ērģeļu stabules no porcelāna. Ne jau visas, bet kaut vai pāris - tīri konceptuāli. Un, ja vēl varētu panākt, ka tās skan, jā, tas ir liels izaicinājums," saka Diāna Boitmane.
Viens no izaicinājumiem jau būs atrast tik lielu krāsni, kur šādu milzīgu porcelāna stabuli apdedzināt, bet māksliniecei jau ir savas versijas, kā to varētu izdarīt. Taču tas vēl nākotnes projekts.
