Annas Laicānes gleznas līdzinās gluži vai mazām īsfilmām, jo tajās ietvertais mirklis nav sastindzis, bet ir pat ļoti dzīvojošs un elpojošs. Ar savām sulīgajām krāsām viņa panāk efektu, ka skatītājs gluži fiziski var sajust, kā pagalmā smaržo jasmīni, cik burvīga vasarā ir saldo ķiršu garša vai arī saklausīt, kā rudenī, ar mazliet dobju skaņu atsitoties pret zemi, no kokiem krīt kastaņi – stāsta māksliniece: „Man ļoti patīk, ka glezna smaržo, ka tu vari sajust tās garšu, teiksim, uzgleznot ko tādu, kas ir skābs vai smaržo pēc bergamota. Piemēram, tad, kad es gleznoju mandarīnus, es tos pirku, liku uz šķīvīša, mizoju, un visu laiku tā smarža turējās telpā, un man gribējās nodot to sajūtu skatītājam”.
Intensīvi dzeltens, kas mijas ar ogļu melnu - šāda noskaņa raksturo Kalifornijas ceļojuma iespaidā tapušo gleznu. Gleznai ir īpašs ritms, kas atspoguļo gan Kalifornijas ceļa sajūtu, gan Džona Lī Hūkera mūziku, ko gleznotāja tobrīd klausījusies: „Tur man visspilgtāk palika atmiņā tā ainava, kad tu brauc ar mašīnu un visu laiku gar acīm ir tāds ritms - tas melnais ceļš un vadi un stabi. Un tā kā visu laiku ir karsts, tad ir tā dzeltenā sajūta. Vēl man patīk, kā izskatās, kad virs asfalta virmo sakarsušais gaiss, tāpēc man gribējās uztaisīt melno ar dzeltenu, kas raksturo kaut ko maksimāli karstu. Es klausījos tajā laikā Džonu Lī Hūkeru, un arī tā mūzika atbilda tam, ko es gribēju skatītājiem nodot ar savu darbu”.
Citkārt darbiem gleznotāju iedvesmo pavisam ikdienišķas Latvijas dabas skaņas - piemēram lietus pakšķēšana, un arī šī noskaņa atrodama viņas darbos. Lietus ir pateicīgs arī ar to, ka pēc tā visas krāsas it kā atdzīvojas un kļūst košākas, un to gleznotāja spilgti atklājusi savā darbā „Izmirkušais tirgus”: „Es biju Centrāltirgū. Nolija lietus, un viss palika slapjš un krāsains. Man gribējās atspoguļot to, cik ļoti tirgus ir pelēks un netīrs, tur ved tos pelēkos ratus ar gaļām, bet tajā pašā laikā, cik tur blakus ir piesātinātas krāsas. Sevišķi, kad tās lietas lietus ir samērcējis. Piemēram, ķirši - liekas, ka tie pilnīgi kož acīs ar savu sārtumu. Jā, un tad pelēks asfalts, un kāds kaut kur nosviež spinātus – nevajadzīgos. Vienkārši tu ej, un tā ir tā kā īsfilma. Visu to man gribas iedabūt gleznā - to skaņu, to krāsu, visu vienā gleznā.”
Mākslas zinātniece, galerijas „Daugava” vadītāja Anda Treija raksturo Annu Laicāni kā krāsās drosmīgu mākslinieci, kuras izmantotā sulīgā krāsu palete skatītājā raisa kādu īpašu baudījumu: „Kas mums patīk Matisā, kas mums patīk Rūdolfā Pinnī? Tas ir krāsu varenums un spēks, tā bauda, ko mums dod krāsa. Annai jau tā krāsa ir tāda, ko var salīdzināt ar to, ko mums kādreiz teica burvīgais pasniedzējs Herberts Dubins. Viņš teica: „Visas kāpņu telpas vajag oranžas, jo oranžā krāsa cilvēkam dod spēku, enerģiju, lai viņš ātrāk pa kāpnēm var uzkāpt”. Arī Annas glezniecība ir tāda, kas dod spēku. Mēs pēc tās garās ziemas esam visi tā kā panīkuši, mums gribas sauli un krāsu, un tās mums te tagad ir izstādē”.
Annas Laicānes darbu izstāde „Mandarīni un saules gaisma” galerijā „Daugava” būs aplūkojama līdz 6. aprīlim.
