Izstādes centrā ir lielformāta gleznas ar slaveniem antīkiem tēliem, kas štancēti no plastmasas un ielikti Latvijas dabas ainavā.
“Katrā gleznā, lai būtu skatītājam interesanti, ir vairāki slāņi. Ne vienmēr viss ir jāsaprot, tas gleznas uzbrukums. Es vispār gleznoju, manuprāt, agresīvi. Agresīvi izsakot kādu domu,” stāsta Kristaps Zariņš.
Agresīvums Kristapa Zariņa jaunajos darbos izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tie liek skatītājam domāt. Turklāt dažādos virzienos, jo katras gleznas centrālais vēstījums ietver sevī vēl virkni citu domu pavedienu.
Gleznās neizpaliek arī Zariņam raksturīgā ironija. Šoreiz Latvijas ainavā viņš iegleznojis populārus antīkos tēlus, viņu vidū Afrodīti, Hēru un Hēfestu, kas štancēti pēc noteikta parauga.
Visdrīzāk tā varētu būt mums visapkārt esošā Ķīnas produkcija, kas savā ziņā ļoti precīzi atspoguļo to, kas kopumā notiek ar mūsdienu sabiedrību kopumā.
“Šie antīkie tēli ir domāti kā štancēti, tātad ar spiedi spiesti kā monētas un no plastmasas,” skaidro Zariņš.
“Filozofiem varētu pajautāt – ja atkārto kādu filozofisku domu, teiksim, miljards reižu, vai tā devalvējas vai ne?” retoriski jautā mākslinieks. “Bet, atkārtojot formu miljards reižu, tā zaudē savu kvalitāti. Ja netiek mainīta un visu laiku renovēta tā ietaise, ar ko drukā. Teiksim, no litogrāfijas akmens var nodrukāt 20 kvalitatīvus nospiedumus. Skaitliski var nodrukāt daudz vairāk, tikai tad nianses vairs nebūs redzamas.”
Plastmasas grieķus Kristaps Zariņš dažādi vizuāli piekoriģējis un ievietojis Latvijas ainavā, piemēram, Afrodītes izštancētā galva radusi vietu uz mūsu likteņupes fona.
Kā norāda Zariņš, te ir vairāki simboli: “Tur ir Daugava, kas ir melna, un vītols kā koks, kas aug mitrās vietās. Vītola forma, manuprāt, ir ļoti raksturīga un arī falliska, un tas labi iet kopā. Lai ievilktu vēl kādu paralēli, tad Afrodītei uz lūpas ir herpe. Šis vīruss ir katrā no cilvēkiem, to mēs visi nēsājam, un tā izmetas tiem, kam ir zema imunitāte. Savukārt zema imunitāte rodas no tās pašas cilvēces tagadnes esamības, ka produkti ir piesātināti ar ķīmiju, cilvēks tos ēd un zaudē imunitāti.”
Savā ziņā gleznas caurvij arī visai skarba ironija par to, ka tagadne mākslā arvien mazāk pieprasa glezniecisku kvalitāti, tēlainību, vispārinājumu un domas dziļumu, šobrīd krāsa un kompozīcija kalpo pavisam citiem mērķiem, kā izsakās Kristaps Zariņš – tās bieži vien ir kā turpinājums telefonā sakrātiem attēliem.
“Tagadne paģēr pārsātinājumu, pārsteiguma iespējamību. Jo krāsains jau ir visapkārt viss pārējais. Katram ir telefons, teju katrs ir “Facebook”. Tā ir tā cilvēku gleznieciskā kvalitāte, viņi skatās "Facebook" un ir laimīgi. Kāpēc gan viņiem jāskatās uz gleznu?” jautā Zariņš.
“Cilvēki tiek baroti ar surogātu. Nu tie ir tie plastmasas grieķi. Cilvēkiem nav svarīga pamatdoma, viņiem pietiek ar virspusēju realitāti. Tas ir tas herpes vīruss Afrodītei,” saka mākslinieks.
Tai pašā laikā gan Zariņš uzsver, ka negrib pretendēt uz veca didaktiķa vai soģa statusu, viņš vienkārši godīgi cenšas liecināt par savu laiku. Nekāds pesimists arī neesot, jo ēdot D vitamīnu saules vietā.
Arī rektora amatā esot, gleznošana ir viņa nepieciešamība, arī meditācija, atpūta un rezonators, kas mūžīgi vibrē, lai veidotos saruna ar studentiem.
“Jo rektoram pēc nolikuma ir jābūt arī profesoram, un tas ir gudrs nolikums, jo savādāk viņš var palikt par birokrātu, bet birokrātu mūsu valstī ir ļoti daudz,” skaidro Zariņš.
Kristapa Zariņa darbu izstādi “Plastmasas grieķi” atklās piektdien, Latvijas Zinātņu akadēmijas otrā stāva izstāžu zālē.
