Ēkā, kur atrodas Karinē Paronjancas darbnīca, 19. gadsimts sajaucies ar padomju un arī mūsu laika dažādiem uzslāņojumiem, bet gleznotāja stāsta, ka viņu ļoti iedvesmo šeit valdošā nepiegludinātā un eklektiskā atmosfēra. Tāpat kā botāniķu darbs ļoti tuvs viņas mākslas filozofijai: "Es skatos, kā viņi pacietīgi tās sēkliņas apstrādā, sadala. Viņiem te strādā arī brīnišķīgs sēklu pasts. Viņi kaut ko aizsūta uz citu pasaules malu, bet viņiem tiek atsūtīta kāda sēkliņa, ko viņi lolo, kopj, un tad pēc kādiem pāris gadiem mēs redzam – jā, ir tas augs. Bet tik liels darbs tajā visā ir ieguldīts! Man šī filozofija ir ļoti pie sirds."
Darbnīcā redzams, ka arī tur botānika un māksla ļoti cieši savijusies kopā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Protams, visā telpā valda Karinē Paronjancai raksturīgais košais un dzirkstošais krāsu prieks.
Centrā izlikta glezna "Atdzimstot no pelniem", kas būs atslēgas darbs arī jaunajā izstādē. Tā būs izlikta vecajā sūkņu mājā, tādējādi māksliniece atkal pievērsīs uzmanību kādai no interesantajām Botāniskā dārza vietām, viņa to iedēvējusi par ūdens namiņu: "Tāds ļoti romantisks namiņš pašā dārza vidū. Es nesen noskaidroju, ka savulaik tas ir apgādājis visu dārzu ar ūdeni. Tagad, protams, viss ir radikāli citādi, bet kādreiz tā māja bija akūti dzīvībai svarīga. Un tad man arī radās ideja par to, ka jāizceļ ūdens kā dzīvības pirmsākums. Šajā gleznā mēs redzam daudzskaitlīgus horizontus, kur ir ūdens daļa, zaļā josla, pelēkais betons, ko rada cilvēks, un tad ir debess daļa – atdzimšana un arī aizsaule, ko varbūt var uztvert kā garīgo vertikāli, ka mēs teicamies pēc kaut kā augstāka nekā mūsu sadzīve un ikdiena."
Gleznu vecajā sūkņu mājā papildinās instalācija, kurā varēs vērot, kā dārza vēsturiskajos traukos aug, attīstās un uzplaukst dažādi augi.
Šis atdzimšanas motīvs ļoti svarīgs arī citos izstādes darbos, ko raksturo jau nosaukumi "Vainags", "Zaļā pērle", "Baltā magnolija uz debess zila fona", "Dieva dzirksts".
Izstādes kopīgais nosaukums "Atdzimt no pelniem" ir atsauce gan uz tīri tehnisko paņēmienu, jo gleznotāja, audeklam sagatavojot grunti, liek klāt pelnus, gan arī metafora: "Man ar pelniem patīk arī paspēlēties. Es dažreiz tos piejaucu bišķiņ vairāk nekā prasa tehnoloģija. Man patīk tā tekstūra, kas veidoja uz audekla virsmas. Manā gadījumā ir ļoti interesanti, ka tie ir pelni no dārza ugunskuriem, no dārza krāsnīm. Arī no simboliskā viedokļa sanāk skaisti, ka tu tā kā radi jaunu formu uz zudušas formas pelniem. Tāpēc dažos darbos man gribējās atstāt neapstrādātu virsmu, ko veido pelni. Tā skaistā, pelēkā krāsa tiešām palīdz izcelt jaunās formas, to atdzimšanu, to dzīvību. Un tieši tagad ir pavasaris, kas – es ceru – arī skatītājos radīs atdzimšanas prieku, ka uz tā pelēkā rodas kas jauns un plaukst, un zied. Drīz jau sāksies arī acāliju, magnoliju un rododendru ziedēšanas laiks."
Izstādi ievadīs darbs vecajā sūkņu mājā, bet pati izstāde būs skatāma pasākumu telpā "Šķūnis". Tās atklāšana ar īpašu performanci notiks sestdien, 2. martā, un izstāde būs atvērta līdz 16. martam.
Izstāde būs arī kā gleznotājas atvadu žests viņas Ēdenei, jo drīzumā muižas senās ēkas uz restaurācijas laiku tiks slēgtas.
