Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jaunās ēkas izstāžu zāle šķietami levitē gaisā: caur stikla sienām paveras skats uz Jāņa Čakstes laukumu, bet iekšpusē jauno mediju mākslinieki aicina doties iztēles ceļojumos, kas vedina iedziļināties dažādu automatizācijas procesu būtībā.
Par izstādes ideju stāsta viena no izstādes kuratorēm, skaņu māksliniece un pasniedzēja Krista Dintere: "Domājām gan par to, kā automatizācija ienāk mākslinieka ikdienā un ko tas nozīmē; ko nozīmē autorība, ja tu atdod daļu savu izvēļu mākslīgā intelekta rīkiem. Domājām arī par to, ka mākslinieciskumu parasti uztveram kā ļoti ekspresīvu izpausmes formu. Mākslinieki ir ekspresīvi, vienmēr reaģē, ir emocionāli. Bet mākslā ir arī daudz aspektu, kur, lai sasniegtu izcilu rezultātu, lietas patiesībā ir ļoti daudz jāatkārto. Arī tur ienāk automātiskums. Tā ka šai idejai ir divas puses – viena ir par rutīnas procesiem, kas ļauj novest darbu līdz galam, līdz pilnībai, un otra – gan kritisks, gan priecīgs skats uz tehnoloģijām un tas, kā ar tām darboties radoši."
Izstādi rīko Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorija un biedrība "ASTE" (akronīms no vārdiem "māksla, zinātne, tehnoloģijas un izglītība" angļu valodā), kas ik gadu Liepājā rīko vairākus starptautiskus mediju un skaņu mākslas pasākumus. Arī izstāde "Automātiskais radošums" tapusi pēc viena no šādiem pasākumiem – festivāla "UPDATE", kas Liepājā notiek jau vairāk nekā desmit gadu, kopš universitātē māca jauno mediju mākslu un dizainu.
"Izstādē aicinājām piedalīties tieši tos māksliniekus, kuri šajā gadā vadīja radošās meistardarbnīcas festivālā. Katrs no viņiem darbojās ar apmēram desmit studentu grupu, un nedēļas laikā katrs students radīja kaut ko savu. Bet šī izstāde ir kā tāds punkts uz "i" festivālam, kurā mēs parādām arī pašu mākslinieku darbus," stāsta Dintere.
Izstādē piedalās mākslinieki Krista Dzudzilo un Gustavs Lociks no Latvijas, Tāvi Suisalu (Taavi Suisalu) no Igaunijas, Sabrina Dērlinga-Džonsa (Sabrina Durling-Jones) no ASV, Pīts Gomess (Pete Gomes) no Lielbritānijas un Oleksandrs Siruss (Oleksandr Sirous) no Ukrainas.
Viņu darbi nav radīti speciāli šai izstādei, bet eleganti parāda, cik klātesoša šī automātisma un radošuma mijiedarbe ir mākslinieku daiļradē.
Latvijas Radio lūdz Kristai Dinterei pastāstīt par dažiem darbiem, kuru autoru nav klāt.
Viens no tiem ir ukraiņu mākslinieka Sirusa radīts virtuālās realitātes piedzīvojums. Savulaik Kijivā kādā instalācijas darbā mākslinieks ar skatītāju atļauju ievācis viņu personīgos datus – skenējis acu zīlītes, plaukstas formas, pirkstu nospiedumus – un ar tehnoloģiju palīdzību tos sapludinājis mākslinieciskās formās. Uzvelkot virtuālās realitātes brilles, var nokļūt mākslinieka radītajā pasaulē. Apkārtējā telpa pazūd, un acu priekšā parādās daudzi kustīgi acu āboli palmu fonā.
"Tās "acis" ir veidotas ģeneratīvā procesā, māksliniekam ievācot datus, izanalizējot formas, krāsas. Apmeklētāju dati arī ietekmē, piemēram, kādā krāsā ir šīs actiņas," paskaidro kuratore Krista Dintere.
Tālāk dodamies pie amerikāņu mākslinieces Sabrina Dērlingas-Džonsas video projekcijas, kas skatītāju burtiski ievelk sevī: izmantojot tehnoloģiju, kas skenē vidi trīsdimensiju formā, viņa veido telpiskas atmiņu ainas. Acu priekšā iznirst Liepājas Karostas skati un objekti.
"Ar šo 3D skeneri viņa veido tādas kā atmiņu kartes, kas iekļauj un saglabā telpu 3D vidē. Jā, šī ir Karosta. Māksliniece pašlaik studē doktorantūrā un ir biežs viesis Latvijā. Un viņai ļoti interesē arī mākslīgā intelekta rīki. Šīs vizualizācijas no 3D skenējumiem tiek veidotas ar neirālo tīklu palīdzību," stāsta Dintere.
Citā izstāžu telpā tobrīd tika uzstādīts mākslinieces Kristas Dzudzilo darbs, kurā viņa notvērusi to brīdi izpildītājmākslinieka praksē, kur sastopas rutīna un radošums. Tas ir viņas vizuālās komunikācijas maģistra darbs Mākslas akadēmijā 2016. gadā, kas lieliski iegūlis pērnruden pasniegto Liepājas meistarklašu un tām sekojošās izstādes kontekstā.
"Šis ir uz Mālera Sestās simfonijas pamata radīts darbs ar nosaukumu "Sestā pasaules radīšana". Mūzika man darbos un vispār dzīvē vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga, bet šī darba pamatā vairāk ir doma par to, kā pietuvoties vienotībai absolūtā vientulībā. Kā būt pilnīgi vienam, bet just sevī daļu no Visuma? (..) Kā jau lielākā daļa manu darbu, šis ir ļoti sarežģīts un ļoti garlaicīgs video," smejas māksliniece.
Video darbā redzama flautiste Liene Denisjuka-Straupe, melnā samta kleitā uz melna fona stundas garumā pacietīgi sekojot Gustava Mālera Sestās simfonijas partitūrai un gaidot savu pikolo flautas iznācienu. "Tas ir ļoti lēns, gaidošs process, jo šī partija ir ārkārtīgi maza. Tā ir tikai ceturtajā daļā, un tās ir tikai pāris īsas iespēles, drīzāk tāda kā atsaukšanās, atkārtošana. Bet ārpus konteksta tā drīzāk izklausās kā vienkārši skaļi, spalgi iesaucieni tukšumā," stāsta Dzudzilo.
Līdzās video darbam redzamas arī betonā atlietas plaukstas, kas uz neredzamas flautas spēlē Mālera simfonijas augstāko noti. Plaukstu modele ir Kristas mamma, kura jaunībā spēlējusi flautu. Lēna, cikliska atkārtošanās un robežu meklējumi caurvij daudzus mākslinieces darbus.
Viņa stāsta arī par mākslinieces radošajām attiecībām ar nejaušību: "Man patīk savos darbos atvēlēt daudz vietas nejaušībai, kas manā vietā kaut ko izlemj. Piemēram, šajā gadījumā es jau nekontrolēju to, kurā mirklī mūziķe spēlēs. Šī dramaturģija veidojas no kāda cita, šajā gadījumā – Mālera izveidotas partitūras, kur es vienkārši radu kādus pasaules noteikumus un tad atdodu visu varu komponistam un mūziķei. Man patīk kārtība, liela struktūra, un tad kādā brīdī es to palaižu vaļā un esmu kā skatītājs."
Kā skatītājs savu mākslas darbu tapšanas procesā savā ziņā noraudzījies arī mākslinieks Gustavs Lociks, jau pirms gandrīz pieciem gadiem savā mākslā sākot spēlēties ar mākslīgā intelekta rīkiem un ļaujot tiem interpretēt tobrīd aktuālus notikumus četros lielformāta digitālās grafikas darbos.
"Tajos redzamas četras dažādas kolāžas no attēliem, ko esmu lejupielādējis no interneta. Es veidoju kolāžu, kas raksturoja tā brīža sajūtas: šie darbi tika veidoti 2019. gada beigās. Tur ir manas pārdomas par to, kas ir šis mākslīgais intelekts, ka tas it kā tik pēkšņi ir parādījies un ir tāds kā sprādziens galvā – tagad sāk varēt [izdarīt] tās lietas, kas iepriekš šķita neiespējamas. Mīti par tehnoloģijām "atveidojas" atpakaļ realitātē," sacīja Lociks.
Šos darbus Gustavs Lociks apzināti veidojis kā atskaites punktu, lai redzētu jaunās tehnoloģijas attīstību: "Es zinu, ka daudziem māksliniekiem nepatīk šie rīki, jo viņi baidās, ka mākslīgais intelekts viņus aizvietos. Bet galu galā tas ir rīks, nevis kāda būtne, kas eksistē pati par sevi. Nav tā, ka radošums kaut kur pazūd. Parādās gan jauni veidi, gan arī esošajos veidos var izpausties vēl plašāk. Piemēram, tu kā mākslinieks vari izdarīt vairāk īsākā laikā."
Izstāde "Automātiskais radošums" Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas galerijā būs apskatāma darba dienās līdz 5. martam.
