Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums" radusi mājvietu tikko pabeigtā biroju ēkā trokšņainās Hanzas ielas malā, līdzās "Hanzas peronam". Pirmā stāva zāles neapstrādātajās betona sienās un grīdās jaušams kaut kas pirmatnējs, ko mākslinieki integrējuši izstādes stāstā.
Dāņu mākslinieka Ufes Izoloto vadībā ienirstam izstādes pasaulē, kur smaržo pēc kaltētām jūraszālēm. Jūraszāļu kaudzēs mētājas svešādi veidojumi, kas it kā atgādina dabas veltes, taču ir mutējuši mums nepazīstamās formās. Kolonnas klāj it kā senus laikus redzējuši jūgendstila rotājumi, ko, iedvesmojoties no vietējās arhitektūras, īpaši Rīgai radījušas dāņu mākslinieces, kas strādā arī Larsa fon Trīra filmās. Bet izstādes centrā ir divi hippereālistiski kentauru ķermeņi. Lielāki par cilvēku, tomēr izskatās tik īsti, ka grūti atraut acis.
"Mani vienmēr interesējuši hibrīdi, savos darbos es sapludinu ķermeņa, tehnoloģiju un identitātes jautājumus. Man patīk daudznozīmīga pieeja lietām. Venēcijas paviljona kontekstā ļoti labi iederējās mana senā ideja par kentauriem, un tā viss sākās. Bet mani tik daudz neinteresē mitoloģija, kā idejas, kas var kļūt par īstenību. Es esmu tēlnieks, un, manuprāt, tā ir ļoti ķermeniska pieredze – ieiet izstāžu zālē un ieraudzīt kaut ko hiperreālistisku. Tas trāpa tieši pakrūtē, pirms tu pagūsti ar prātu sākt analizēt, ko redzi," skaidro Ufe Izoloto.
Kentauru ķermeņi veidoti no silikona, cilvēka matiem un dāņu šķirnes zirgu ādas, un uz tiem vienlaikus it kā gribas skatīties, bet ir arī ļoti neomulīgi. Viens no kentauriem guļ uz grīdas un laiž pasaulē kentauru mazuli, bet otrs turpat netālu ir pakāries. Tas ir kā filmas stopkadrs, kas skatītājam liek minēt, kas te noticis un kas varētu notikt pēc tam. Izstādes kurators Jākobs Lillemoze stāsta: "Mēs gribējām ienest laikmetīgajā mākslā klasisko dzīvības un nāves drāmu, lai tā nebūtu tikai tīri intelektuāla pieredze. Tam bija vairāki iemesli, tai skaitā fakts, ka Venēcijas biennāle ir ļoti specifisks pasākums: to apmeklē kādi 800 tūkstoši cilvēku. Un, ja gribi vismaz daļai no viņiem nodot savu vēstījumu, tad ir jābūt kaut kam tādam, ko cilvēki var pieredzēt tūlīt. Tam ir jābūt kaut kam viegli atpazīstamam, bet arī kaut kam, kas cilvēkus aizkustina personiskā līmenī. Protams, cilvēkiem nav personiskas saistības ar kentauriem, bet dzīvības un nāves drāma ir nodarbinājusi cilvēkus visos laikos. Tās ir dziļas, eksistenciālas pārdomas, ar kurām saskāries ikviens.
Mēs gribējām, lai šī drāma ir vispārcilvēciska, bet vienlaikus pasniegta caur neparastu, pat savādu stāstu, kas ļauj uz to paraudzīties no cita skatpunkta."
Strādājot pie šīs izstādes Venēcijas biennālei, mākslinieks Ufe Izoloto un kurators Jākobs Lillemoze radījuši veselu fantāzijas pasauli, par kuru varētu stāstīt stundām. Ir skaidrs, ka pasaule ir mainījusies, un tagad to apdzīvo kentauri. Kas tieši ir noticis – par to savas versijas var veidot paši skatītāji. Varbūt kentauri ir cilvēku radītas būtnes, jo paši savā ķermenī cilvēki šajā pasaulē vairs nevar izdzīvot? Antīkā pasaule un mitoloģija te satiekas ar biotehnoloģijām un identitātes jautājumiem. Kurators Jākobs Lillemoze turpina: "Tā kā šī izstāde rāda iztēlotu pasauli pēc cilvēku ēras beigām, tad acīmredzamākā interpretācija būtu – mēs, cilvēki, bijām tie, kuru mājas bija Zeme; tagad tās ir mājas citām būtnēm. Tas ir kaut kas, par ko mums nākas domāt arvien vairāk. Mēs aptveram, kādos mērogos iznīcinām citas dzīvās būtnes uz šīs planētas. Un saprotam, ka pienāks diena, kad arī cilvēku suga uz Zemes vairs nedzīvos. Kosmiskā mērogā raugoties, mēs šeit esam bijuši pavisam īsu brīdi, salīdzinot ar dažām citām dzīvības formām. Lai gan esam ļoti īpašas dzīvas būtnes, tomēr uz kopējā fona esam diezgan mazsvarīgi. Šī apziņa, ka esam dzīvo radību piramīdas augšgalā un vienlaikus esam tik nevērīgi pret šiem lielajiem mērogiem... Mēs domājam, ka esam pieradinājuši šo planētu, bet vēl ir tik daudz lietu uz Zemes, par kurām pilnīgi neko nezinām! Tas ir fascinējoši, un tam vajadzētu mūsos iedvest mazliet pazemības pret šo planētu. Tā joprojām ir brīnumu pilna."
Dabas tēma līdzās hipnotizējošajiem kentauru ķermeņiem izstādē ienes vēl vienu stāsta slāni. Piemēram, kaltētās jūraszāles ir arī stāsts par Dānijas vēsturi un tradīcijām: tās ievāca un izmantoja māju jumtiem – līdz pat metru biezi jumti, kas nedeg, nesamirkst un nepelē, šodien ir nelielās Leso salas vizītkarte. Taču šajā izstādē daba ir mainījusies: tā ieguvusi jaunu spēku un pilnībā valda kentauru apdzīvotajā pasaulē, kur dzīvības sula ir kļuvusi gluži burtiska un plūst caur kentauriem piestiprinātajām caurulītēm. Rodas asociācijas ar mākslīgā intelekta un klimata pārmaiņu pārvaldītu pasauli, taču izstādes autori nesniedz vienu "pareizo" atbildi, kas te domāts.
"Katrs no mums šo izstādi redzēs citādāk, caur savu personisko pieredzi, bailēm un pārdzīvojumiem," atzīmē mākslinieks Ufe Izoloto. "Tāpēc mēs šo stāstu atstājam atvērtu un ļaujam cilvēkiem veidot pašiem savus stāstus. Man ir savs stāsts, kāpēc šie kentauri ir tādi un kas ar tiem ir noticis. Kuratoram Jākobam ir savs stāsts. Bet mēs tos neuzspiežam skatītājiem. Ir jau viegli teikt, "lai skatītājs pats izlemj!", jo tas izklausās pēc manis paša neizlēmības, par ko tad ir stāsts. Bet tā tas nav.
Es domāju, ka šī mākslas pieredze kļūst tikai spēcīgāka, ja tu to izlaid caur sevi un ļaujies pats savām emocijām."
Abus izstādes veidotājus iedvesmo populārā kultūra, filmas, komiksi, zinātniskās fantastikas darbi. Kā norāda kurators Jākobs Lillemoze, savā ziņā šis ir arī viņu veltījums iztēles dižgariem un radošajam darbam, kas ne vienmēr atrod savu ceļu mākslā, jo mākslas pasaule nereti ir vairāk intelektuāla, nekā iztēles pilna. Mēs gribējām doties vairāk iztēles virzienā, saka Lillemoze. Un skatītājiem tas patika.
"Mēs nevarējām iztēloties, ka šis stāsts tā attīstīsies un sāks dzīvot pats savu dzīvi. Mēs gribējām radīt kaut ko tādu, ko cilvēki varētu apskatīt divās minūtēs un gūt spēcīgu emocionālu iespaidu bez iepriekšējas gatavošanās. Venēcijas biennāles kontekstā tā bija ļoti interesanta pieredze, jo skatītāji klīda no viena paviljona uz otru un katrai izstādei varēja veltīt tikai nedaudz uzmanības. Taču skatītāju reakcija arī šo projektu ir ļoti ietekmējusi. Tam ir radies fanu loks visā pasaulē, cilvēki izdomā un atvasina no mūsu projekta paši savus stāstus, ko angliski dēvē par "fan fiction". Mums pašiem šis žanrs ļoti patīk, un tas tik ļoti piestāv šai izstādei!" teic Jākobs Lillemoze.
"Skatītāji ir bijuši ārkārtīgi atsaucīgi. Viņi šo mākslas darbu ir padarījuši arī par savējo: cilvēki rada tam savus veltījumus, attīsta savus stāstus no redzētā, izstādē noguļas kentauram blakus, sarunājas ar to, spēlē mūziku, raksta, zīmē...
Ko gan tu vairāk vari vēlēties? Nekad agrāk neko tādu neesmu mēģinājis. Bet tā ir lieliska sajūta," atzīst Ufe Izoloto.
Izstāde līdz šim bijusi apskatāma Venēcijas biennālē un mākslinieku mājās Kopenhāgenā. Rīga ir trešais pieturpunkts. Katrai izstādes vietai radīts mazliet cits pavadošais stāsts un noskaņa, ņemot vērā apkārtējo kontekstu, kuram mainās līdzi arī pati izstāde.
Ufe Izoloto skaidro: "Mums Kopenhāgenā nav jūgendstila ēku. Šo atšķirību Rīgā uzreiz var ievērot. Ir arī šis padomju mantojums, koka ēkas, ļoti dažādas arhitektūras noskaņas. Es mēģināju šos savus iespaidus ienest arī izstādē. Varbūt cilvēki to nemaz nepamanīs, bet man ir svarīgi, lai šajā izstādē būtu arī lokāli, tikai šai konkrētajai vietai raksturīgi vaibsti."
"Šajā reizē mēs gribējām, lai izstādes vēstījumā būtu vairāk cerības," atklāj Jākobs Lillemoze. "Pasaule mums apkārt mainās, un savā ziņā šis ir tumšs stāsts. Taču tajā ir arī cerība – dzimst jauns kentaurs. Rakstot šo stāstu, gribējām izcelt dzīves gaišās puses vairāk nekā iepriekšējās kentauru izstādēs. Idejā par pasauli, kura ir tā mainījusies, ka cilvēki tajā vairs nespēj dzīvot, ir apokaliptiska noskaņa. Bet šajā gadījumā mēs ļoti apzināti meklējām vairāk cerības. Es pats esmu strādājis ar katastrofu pētniecību un kādu laiku pat vadīju izstāžu zāli, kuras fokusā bija dažādas klizmas, un šajos gados esmu sapratis, ka – jā, katastrofu tematika mākslā piedāvā distopisku pasaules redzējumu, bet nereti tā arī ļauj iztēloties pavisam citādu pasauli. Un šī pasaules pārradīšana nāk ar cerību, ka viss tiešām varētu būt citādāk. Un ne tikai sliktāk, bet arī labāk. Pārmaiņas un attīstību nereti aizkavē tieši mūsu nespēja iztēloties, kā būs, kad būs citādāk. Šie apokaliptiskie stāsti mums liek ieraudzīt pasauli no pavisam cita skatpunkta. Tā ka tas var būt svarīgs un spēcīgs impulss pozitīvā ziņā."
Jaunā biroju ēka, kurā iekārtota kentauru izstāde, pieder "Pillar" grupai, tāpat kā "Hanzas perons" un Laikmetīgās mākslas muzejam iecerētā teritorija tai līdzās. Un tam ir cieša saistība, jo izstāde uz Rīgu atceļojusi, tieši domājot par nu jau gadiem iestrēgušo muzeja projektu, ko savulaik sāka īstenot "ABLV Bank" labdarības fonds. Izstādes kuratore Latvijā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle un Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Elīna Vikmane. Viņa stāsta: "Attīstot muzeju, protams, domājam par to, ka viena cīņa ir par ēku, taču, lai nerastos iespaids, ka muzejs ir tikai ēka, mēs attīstām arī saturu un mudinām neaizmirst, ka būtiskākais šajā visā ir kolekcija – mākslas darbi un mākslinieki. Tāpēc šogad ir notikušas daudzas saturiskas aktivitātes uz muzeja zemes, LNB tikko bija kolekcijas videodarbu skate, un mēs meklējām arī kādu ļoti saviļņojošu darbu, kas varētu atrasties ārtelpā – uz muzeja zemes. Un tad es Venēcijas biennālē ieraudzīju Dānijas paviljonu, un viss. Bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāmēģina atrast māksliniekus un pajautāt, ko viņi domātu par izstādi Rīgā. Kentauri gan nevar dzīvot ārtelpā, taču pavērās iespēja šo izstādi iekārtot tikko uzbūvētā ēkā tieši blakus šai zemei un "Hanzas peronam". Mākslinieki atbrauca uz Rīgu un teica – jā!" stāsta Vikmane. Kāpēc Dānijas paviljona izstāde Venēcijā viņu tā uzrunāja? "Man liekas, ka man kopumā pietrūkst saviļņojošas un emocionālas mākslas pieredzes. Esam pieraduši drīzāk par labu mākslu uzskatīt intelektuālu, konceptuālu mākslu. Kad es ieraudzīju šo darbu, tās bija kovida beigas, pasaule bija ļoti mainījusies, un šis darbs radīja ļoti daudz emociju. Tas ļoti tieši atspoguļoja to nesaprotamību un neziņu par nākotni, bet vienlaikus deva cerību. Man šķiet, ka tas ir pats svarīgākais –
mums tik ļoti gribējās šo darbu te, jo tas nes cerību par nākotni. Tas ir interesanti, ņemot vērā to ģimenes drāmu, kas šeit norisinās, bet vienlaikus cerība par nākotni nekad nezūd."
Izstādi pavadīs arī sarunu programma par tādām tēmām kā hibriditāte, iztēles pasauļu radīšana, māksla un veselība, un arī, piemēram, – kā lasīt pasakas, kurās allaž kāds nomirst, un kā runāt ar bērniem par šo tēmu. Izstādei tapusi arī izglītības programma, kas iekļauta "Latvijas skolas somas" programmā, stāsta Elīna Vikmane: "Šī izglītība pamatā ir fokusēta uz vidusskolēniem un ir par radošo rakstīšanu. Runa ir par "fan fiction" fenomenu, kas Latvijā ir maz pazīstams, bet pasaulē ir ļoti populārs. Tā ir pazīstamu grāmatu un filmu tēlu pārveidošana citos tēlos, notikumu izdomāšana viņu pagātnē, nākotnē… Tas ir viens no labākajiem veidiem, kā cilvēks, kurš nav rakstnieks un varbūt arī nevarētu pats izveidot visas šīs sarežģītās pasaules un sižeta līnijas, arī var kļūt mazliet par rakstnieku. Izglītības programma ir par to, ka skolēni ienāk šajā izstādē kā filmas stopkadrā un paši var iztēloties, kas ir noticis un kas notiks nākotnē. Un tad mēs viņiem piedāvāsim izvēlēties dažādus žanrus, sākot no drāmas līdz detektīvromānam, un viņi varēs rakstīt savu stāstu par šo."
Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums" līdzās "Hanzas peronam" būs apskatāma līdz 19. novembrim.
