Katra glezna kā fragmentēta atmiņa
Decembra tumsā galerijas "Māksla XO" lielie skatlogi Elizabetes ielā gluži vai ievelk gaismā un vasarā, kas staro no mākslinieces Madaras Neikenas gleznām. Viņas radošajā darbā ārkārtīgi liela nozīme ir dabai, un arī šīs izstādes centrā ir ainava. Taču tā nav tapusi Latvijā. Gleznās ir tik daudz gaismas, ka stereotipiski domāju par dienvidiem. Izrādās – pavisam aplami.
"Šīs gleznas ir tapušas Norvēģijā, mākslinieku rezidencē Tronheimā," stāsta Madara Neikena. "Tā bija brīnišķīga vieta, kur redzēt fjordus un ielikt tos gleznās. (..) Gaisma kaut kādā mērā ir līdzīga [ar dienvidiem], bet arī atšķirīga. Man šī bija pirmā pieredze Norvēģijā. Tas bija tāds sapnis – nokļūt tuvāk Ziemeļpolam. Šis nav Ziemeļpols, bet Norvēģijas vidiene, bet tik un tā – tas bija brīnišķīgs ceļojums un strādāšana rezidencē."
Neikenas izstādē "Varbūtības" dominē intensīvs dažādu toņu zilais, silti dzelteni un oranži toņi, kas ieskauj Norvēģijas fjordu roboto un Latvijas ainavai netipisko horizontu. Madara Neikena ir no māksliniekiem, kas savas izjūtas mākslā fiksē uz vietas dabā, nevis vēlāk pārstrādājot redzēto darbnīcā. "Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību," saka māksliniece. "Veids, kā es gleznoju – vispirms top mazāks darbs, skice, un pēc tam es to pārnesu uz lielāku formātu. Ja es dodos dabā, protams, ņemu rokās somu, otas, paleti, dažkārt molbertu.
Tas process ir ļoti klasisks un sens. Es teiktu, ka mans gleznošanas veids ir ļoti tradicionāls – dodos dabā, gleznoju un pēc tam izvēlos kādu no skicēm, kas studijā top kā lielāks darbs."
Manu uzmanību īpaši piesaista kāda no gleznām, kas šķiet neraksturīga skarbajam ziemeļu skaistumam – te redzami ļaudis, kas sauļojas pludmalē.
Māksliniece atklāj: "Jā, tā bija reta diena, varbūt bija kādas trīs dienas, kad es redzēju, ka cilvēki grib būt fjorda krastā un pavadīt laiku. Te blakus ir divi pretpoli, šīs divas gleznas – vienā ir ļaužu pūļi, kas vēlas baudīt peldes, un tad atkal diena, kurā reti kāds ir pie fjorda."
Galerija "Māksla XO" Madarai Neikenai ir īpaša – tieši šeit viņa īsi pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 2016. gadā rīkoja pirmo plašāko personālizstādi. Šoreiz viņas "sarunbiedrs" izstāžu zālē ir igauņu mākslinieks Marko Mētams, kura noskaņā un saturā pavisam citādā izstāde skatāma otrā galerijas telpā.
"Iepriekš esmu redzējusi viņa darbus, šie ir mazliet citādi, bet man liekas ārkārtīgi interesanti – man patīk tas stāstošais, humoristiskais, kas ir viņa darbos. Man bija pārsteigums, ka tāds pieredzes bagāts mākslinieks būs kopā ar mani [galerijā] vienā laikā. Domāju, ka tas pat ir ļoti labi, ka ir tieši ir tā atšķirība, nevis darbi, kas viens otram ļoti līdzīgi. Tie viens otru papildina!" teic Neikena.
Bērnu pasakas mūsdienu realitātē
Viens no pazīstamākajiem mūsdienu igauņu māksliniekiem Marko Mētams (Marko Mäetamm) mākslas pasaulē darbojas jau gadus 30, divreiz pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē, saņēmis Baltijas Asamblejas balvu mākslā. Mētamu raksturo kā melnā humora meistaru, un tam viņš palicis uzticīgs arī savā jaunākajā izstādē galerijā "Māksla XO", kur viesojies arī agrāk.
"Manu jaunāko izstādi sauc "Reiz sensenos laikos...". Tajā esmu interpretējis 14 pazīstamas bērnu pasakas un stāstus, mēģinot tās ielikt mūsdienu realitātē. Man kā māksliniekam vienmēr ir svarīgi runāt par laiku, kurā dzīvojam, ne tikai skatīties pagātnē vai nākotnē," stāsta mākslinieks "Šie ir labi zināmi stāsti no bērnu grāmatām, kas laika gaitā ir mazliet mainījušies. No pasaku vēstures mēs zinām, ka vairums šodien labi zināmo bērnu pasaku sākotnēji bija daudz nežēlīgākas, nekā tās pazīstam šodien, un tās nemaz nebija domātas bērniem. Tās droši vien bija domātas kā pamācoši stāsti cilvēkiem par to, kas ir labi un kas ir slikti. Arī šodien zināmās "maigās" pasaku versijas bērniem pārsvarā ir pamācošas. Vilks ir slikts, Sarkangalvīte ir laba, un tā tālāk.
Atceros, kad mani bērni bija mazi, pirms miega lasīju viņiem pasakas un domāju: ko es te lasu, tie taču patiesībā ir glīti iesaiņoti šausmu stāsti!"
Savā mākslā Marko Mētams strādā ar dažādiem medijiem, tai skaitā fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Darbi šai izstādei veidoti kā atvērtas pasaku grāmatas, ko mākslinieks ilustrējis un pats arī rakstījis īsus stāstus angļu valodā: "Nu, piemēram, par Bembiju – tas man liekas viens no maigākajiem šajā izstādē. "Reiz dzīvoja Bembijs. Bembijs bija briedītis. Viņam patika staigāt pa mežu un dzert ūdeni no avotiņa. Bembijam bija daudz draugu, jo viņš pats bija ļoti draudzīgs. Kādu dienu viņš mežā uzgāja cilvēka galvaskausu un dažus kaulus. Bembijs nezināja, ko par to domāt, apostīja kaulus, pasmaidīja un gāja tālāk. Jo Bembijs nezināja, ka līdzās labestībai pasaulē eksistē arī ļaunums, kari un drausmīgas pandēmijas."
"Vai pasaka par Zobu feju," turpina Mētams. "Šī ir viena no manām mīļākajām, jo man savā vecumā ir daudz nācies iet pie zobārsta. Tātad: "Reiz dzīvoja Zobu feja. Viņa bija ļoti bēdīga, jo katru reizi, kad kādam bērnam izkrita zobs, viņai nakts vidū bija jālido turp un šis zobs jāsavāc. Tas bija ļoti nogurdinoši un kaitinoši. Un vispār – naktīs viņai gribējās gulēt. Tāpēc vienreiz viņa nolēma – pietiek! Zobu feja paņēma lielu āmuru un izsita bērnu zobus – vienu pa vienam, knakš, knakš, knakš. Un nevienu no zobiem nesavāca sev līdzi."
Marko Mētams: Jo vairāk mums ir brīvības, jo mazāka mums ir izteiksmes brīvība
Kā jau varbūt no šiem stāstiem nojaušat, Marko Mētams nestāsta pasakas pasaku pēc. Lai gan viņš teic, ka ir intuitīvs mākslinieks un nestrādā pēc skaidra, iepriekš nosprausta plāna, tomēr šos darbus provocējusi māksliniekā gruzdošā sajūta, ka dzīvojam aizvainojumu un cenzūras laikmetā.
"Mēs daudz ko vairs nedrīkstam teikt. Šis ir individuālisma laiks: visiem ir tiesības teikt, ko viņi domā, bet paradoksālā kārtā – jo vairāk mums ir brīvības, jo mazāka mums ir izteiksmes brīvība. Jo kāds taču varētu apvainoties, tikt sāpināts..." norāda Mētams. "Un mums ir ļoti jāvaldās. Manuprāt, mākslā tas ir strupceļš. Tā mēs kļūstam par garlaicīgiem suvenīru izgatavotājiem. Es arī baidos teikt dažādas lietas, kas mani kā mākslinieku nodarbina. Tāpēc runāt caur tādu gatavu formulu kā pasaka – tas man ir veids, kā "mīkstināt" to, ko gribu pateikt.
Atzīšu, ka māksliniekam šis ir ļoti nomācošs, bet vienlaikus arī ļoti radošs laiks.
Ir jāspēj atrast veidu, kā pateikt, kas tevi no sirds uztrauc vai kaitina. Daudzi man prasa, kāpēc savā mākslā nerunāju par priecīgām un skaistām lietām. Es vienmēr atbildu, ka mans radošums barojas tikai no frustrācijas. Skaisto un jauko es vienkārši izbaudu. Bet, ja kaut kas mani kaitina, ja motorā ir sagājušas smiltis, tad es rīkojos. Un man šķiet, ka mūsdienās sabiedrības motorā ir ļoti daudz smilšu."
Nesen Marko Mētams pabeidzis darbu pie cita līdzīga projekta ar nosaukumu "100 apvainojošas grāmatas". Viņu ļoti satraucot mūsdienu tendence literatūrā pārveidot agrāku laiku grāmatas, mēģinot dzēst vai nomainīt šodien par nepieņamamiem uzskatāmus vārdus. Šogad lielu šūmēšanos izraisīja ziņa, piemēram, par Roalda Dāla bērnu grāmatām, kuru jaunizdevumos "izravēta" virkne vārdu, kas saistīti ar svaru, dzimumu, garīgo veselību un ādas krāsu.
"Cik tālu mēs iesim? Esmu liels Roalda Dāla fans, un varbūt tieši viņa stāsts mani rosināja mākslā pievērsties stāstiem un grāmatām.
Man tas šķiet nepieņemami – iejaukties cita laikmeta darbā, kad bija citi priekšstati par labo, slikto, pieņemamo un nepieņemamo.
Kas tādā gadījumā nākotnē notiks ar mūsu pašu darbiem? Tas taču nekad nebeigsies! Pēkšņi kāds izdomās, ka dzeltenā krāsa ir slikta un tā būtu jāaizliedz! Es nezinu, kas ir labs un kas ir slikts – es tikai dalos savās domās. Bet diemžēl daudzi šodien domā, ka vislabāk zina, kas ir labs un kas – slikts. Un, manuprāt, tās ir brīvas literatūras, mākslas un mūzikas beigas," spriež Mētams.
Abu izstāžu kuratore ir galerijas "Māksla XO" dibinātāja un vadītāja, mākslas zinātniece Ilze Žeivate. Ideja vienlaikus izstādīt tik atšķirīgos Marko Mētama un Madaras Neikenas darbus viņai radusies tieši pirms gada, arī gada tumšākā laika noskaņās: "Es biju izlikusi Madaras darbus savā biroja telpā, jo ārā bija tik tumšs un arī dzīvē man nebija pats gaišākais brīdis, un Madaras gleznas iedeva gaisu, kur elpot. Tobrīd Marko šeit bija izstāde kopā ar Helēnu Heinrihsoni, un daudzi cilvēki apstājās arī pie Madaras gleznām manā kabinetā. Sapratu, ka gribu, lai Madarai atkal ir izstāde baltajā zālē. Savukārt Marko tajās dienās, būvējot iepriekšējo izstādi, staigāja pa Rīgu un stāstīja man, ka pašlaik zīmē skices, viņam esot ideja ilustrēt pasaules pasakas. Teicu – ideāli! Viss saslēdzās, vajag to taisīt uz Ziemassvētkiem, un tā nu šīs abas izstādes tagad ir tapušas. (..)
Madara ir tik tīra, tur ir tik daudz gaisa un gaismas. Savukārt Marko dara to, ko latvieši nedara – pasmejas par sevi. Tas ir ļoti veselīgi, lai mēs vispār dzīvotu!
Varbūt tāpēc šī ir Marko ceturtā izstāde manā galerijā, jo, kad viņš atbrauc, es smejos līdz asarām un attīros no stresa, kas manī ir."
Madaras Neikenas "Varbūtības" un Marko Mētama "Reiz sensenos laikos" galerijā "Māksla XO" būs skatāmas līdz 6. janvārim.
