Ingvilda Strautmane: Šobrīd ir atklāta pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Jums bija svarīgi paskatīties pašai uz daudziem darbiem vienkopus?
Anete Melece: Jā, nācās paskatīties uz visiem darbiem un izrakt no visiem kaktiem, kur man viss ir saglabājies, jo izstādē ir apskatāmi vairāku grāmatu ilustrāciju oriģināli. Tas bija ceļojums pašai cauri savai daiļradei – redz, agrāk man nācās izmantot daudz vairāk fotošopu, jo tur ir viena galva uzzīmēta, tur kājas, un tad esmu kaut kā to visu salikusi kopā. Laikam esmu iemācījusies labāk zīmēt, jo pēdējos darbos tā vairs nav, tie izskatās gandrīz tāpat kā grāmatā.
Vai atceraties, kāda bija jūsu pirmā grāmatiņa, ko uzzīmējāt?
Pati pirmā bija bērnībā par robotiņa dzimšanas dienu. Es to nepabeidzu, palika kādas trīs baltas lapas. Stāsts bija par robotiņu, kuram dzimšanas dienā jāuzaicina draugi, un tad viņš tos meklē.
Bērnībā daudzi bērni zīmē, beigās tikai daži kļūst par grāmatu ilustratoriem un tā kļūst par profesiju. Kāds bija jūsu ceļš?
Skolā vizuālās mākslas skolotāja pamanīja, ka man diezgan labi sanāk zīmēt, un tad viņa runāja ar manu mammu, ka vajadzētu sūtīt Aneti uz mākslas skolu. Tad es skolas laikā jau sāku iet šo ceļu. Par grāmatām runājot, tur es pa ceļam mazliet nomaldījos. Mācījos Rīgas Lietišķajā vidusskolā, pēc tam Mākslas akadēmijā vizuālo komunikāciju, un tad apmaiņas programmā es vienu semestri pamācījos Šveicē Lucernā ilustrācijas nodaļā, tad tur es atklāju no jauna, ka man patīk tie stāsti. Pa vidu vēl pamācījos stikla dizainu un visu ko.
Es attaisīju jūsu mājaslapu, un tur ir sacīts, ka jūs esat ļoti aizņemta brīvmāksliniece.
Ļoti aizņemta brīvmāksliniece, tā patiešām ir. Arī pēc studijām es kādu laiciņu pastrādāju reklāmas aģentūrā un uzņēmumā, kas specializējas tieši uz iepakojuma dizainu. Tad kādā brīdī es jutu, ka tas nav tas īstais, kas man būtu jādara dzīvē, jo es arī iepakojumos mēģināju zīmēt stāstiņus, ko vienmēr meta atpakaļ. [..] Es kā Olga jutos iesprūdusi savā darbā un savā dzīvē, sapratu, ka vajag kaut ko dzīvē mainīt, aizgāju no darba, sāku studēt tieši animāciju. Tad jau man Olga bija atnākusi, tad uztaisīju filmiņu, un tas bija mans diplomdarbs.
Tagad ir noticis pirmais Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Jūs tur piedalījāties, pastāstiet, lūdzu, kas tur notika un ko darījāt.
Es vadīju vienu radošo darbnīcu bērnudārzniekiem, tas bija skolu dienā (festivāla pirmā diena tika veltīta novada izglītības iestādēm – red.). Sestdien, svētdien bija ģimeņu dienas, kad uz festivālu varēja nākt visi, kas vēlējās. Tad es vairāk piedalījos kā skatītāja, cik nu varēju, jo man ir 5 gadus veca meitiņa, ar kuru kopā gājām uz lasījumiem un izrādēm. Programma bija ļoti bagāta. Svētdien mēs atklājām manu izstādi.
Vai meitiņai lasāt priekšā?
Jā, viņa ir liela grāmatu mīļotāja, un "Pazudušais miedziņš" radās, iedvesmojoties no viņas. Deviņas grāmatas vakarā mēs neizlasām, bet trīs noteikti, un tad pēc tam man vēl ir jāizstāsta stāstiņš. Tas man ir labs treniņš, viņa dod man tēlus, un man jāizdomā.
"Pazudušais miedziņš" nozīmē, ka tas miedziņš ir vakarā kaut kā jādabū?
Jā, jā, kā jau daudziem bērniem ir, ka viņi nelabprāt dodas gulēt, un tā es arī nonācu pie šī stāsta.
Cik jums šobrīd stāstu vai grāmatu ir prātā?
Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts. Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņu veida galvas un viss, ko mēs te uz zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā, un ir darbinieki, kas mums palīdz īstenot mūsu vēlmes.
Jums ir mīļākie pašas radītie tēli? Jūs pieminat Olgu no "Kioska".
Ar Olgu sākās tā aizņemtā brīvmāksliniece. Tad, kad es izveidoju filmiņu par Olgu, tad kopš tā brīža neesmu atgriezusies biroja darbā. Pati nezinu kā, bet izdzīvoju kā brīvmāksliniece.
Es Olgu vienu reizi redzēju sapnī, viņa runāja ar mani tā, it kā būtu īsta. Viņa man kā labā feja piemiedza ar aci – viss būs labi.
Pikaso laikam teica, ka viss, ko varam iztēloties, ir īsts. Tad es domāju, ar ko tad viņa atšķiras, viņa ir plakana, jo attēlā, bet tikpat īsta kā mēs visi.
Vai kādreiz zīmējot ņemat palīgā arī mākslīgo intelektu?
Nē, to vēl es neesmu mēģinājusi. Es to uztveru kā palīgrīku, ja man ir jāuzzīmē, piemēram, noskaņu dēlītis un nevar atrast bildes, tad var ievadīt atslēgvārdus un tur radīsies bildes. Tas man interesē, bet ne tik ļoti, lai tas kļūtu par manu instrumentu.
