Šī ir jau ceturtā Geršova izstāde Daugavpilī. Pirmā bija pilsētas muzejā 2006. gadā – par godu mākslinieka simtajai jubilejai. Otrā – 2013. gadā, kad tika atklāts Rotko centrs un Geršova atraitne Tamāra Fedotova tam uzdāvināja gleznu ar Gruzijas ainavu. Trešā – "Pārvarēšana" – notika Rotko mākslas centrā 2016. gadā, kad tika atzīmēti 110 gadi kopš mākslinieka dzimšanas. Un, lūk, tagad – ceturtā.
Rus.LSM.lv aicināja uz sarunu Taņu Rubinšteinu-Horovicu un Olgu Sugrobovu-Rotu.
Solomona Geršova (1906–1989) dzīves ceļš it kā akumulē sevī daudzu Staļina režīma laikā dzīvojušo mākslinieku likteņus.
Geršovs dzimis 1906. gadā Daugavpilī grāmatsējēja ģimenē. 1910. gadā ģimene pārcēlās uz netālo Vitebsku, kur zēns apmeklēja ebreju skolu, bet pēc tam – reālskolu. Vecāku sapnis bija, lai dēls kļūtu par rabīnu, taču mākslinieciski apdāvinātais zēns jau 11 gadu vecumā kļuva par Krievijas pirmās ebreju mākslas skolas dibinātāja Judela Pena mācekli, bet trīs gadus vēlāk sāk skoloties pie Marka Šagāla un Kazimira Maļeviča Vitebskas Valsts brīvmākslinieku darbnīcās. 1922. gadā Geršovs pārceļas uz Petrogradu, daudz mācās, vienlaikus strādājot visdažādākajās tēlotājmākslas jomās. Geršova draugi un domubiedri Petrogradā bija gados jaunie, visam jaunajam atvērtie teātra mākslinieki, dejotāji, literāti un komponisti. Tad arī mākslinieks iepazinās ar Dmitriju Šostakoviču, un šī draudzība turpināsies līdz pat septiņdesmitajiem gadiem.
Pirmā Geršova personālizstāde notika 1926. gadā, tomēr viņa agrīnie darbi tika iznīcināti pēc viņa aresta 1932. gadā saistībā ar apsūdzību par "Revolūcijas mākslinieku asociācijas apmelošanu". Geršovs kopā ar draugiem, māksliniekiem Borisu Erbšteinu un Jeļenu Safonovu uz diviem gadiem tika izsūtīts uz Kursku, kur viņi dalīja divas mazas puspagraba istabiņas ar dzejniekiem Daņiilu Harmsu un Aleksandru Vvedenski.
1948. gadā Geršovs tika arestēts otrreiz, ģimenei un radiniekiem bija no viņa oficiāli jāatsakās. Astoņos gulagā pavadītajos gados Geršovu ne reizi vien pārsūtīja no vietas uz vietu. Viņš strādāja šahtā, bet pēc tam par mākslinieku Vorkutā.
Pēc atbrīvošanas 1956. gadā Geršovs atgriezās Ļeņingradā, kur līdz pat savai nāvei daudz un ražīgi strādāja, regulāri rādot savus darbus personālajās un grupu izstādēs, devās braucienos pa Padomju Savienību, galvenokārt uz Latviju un Gruziju. Atšķirībā no agrīnās daiļrades pēc 1956. gada tapušie Geršova darbi ir labi pazīstami.
Olga Sugrobova-Rota, izstādes kuratore
Par kolekciju
Taņa Rubinšteina-Horovica: Manā kolekcijas daļā ir vairāk nekā 160 darbu, neskaitot ebreju tēmu, kuru es jau pati esmu iegādājusies. Es arī esmu kolekcionāre. Galvenokārt – gleznas un grafika, pagājušā gadsimta pirmās trešdaļas krievu māksla. Es kārtoju mapes, Olga man palīdz pētīt darbus. Gadās atklājumi.
Lūk, piemērs. Ir zīmējums, tas ir parakstīts, autora paraksts ir nesalasāms un latīņu burtiem. Kas attēlots zīmējumā, arī nezinām. Taisām izstādi, rakstām: "Nezināmā portrets, autors – nezināms mākslinieks." Pēc izstādes – telefonzvans. Man teic, ka portretā redzams Emanuels Laskers, pasaules čempions šahā. Tas jau ir atklājums, taču mākslinieks joprojām nav zināms. Kādu dienu man feisbukā atraksta – tas ir Viktors Barts, viņš jau Pirmā pasaules kara laikā aizbrauca uz Franciju, nodzīvoja tur apmēram 20 gadu, darbus parakstīja latīņu burtiem. 1936. gadā viņam ienāca prātā atgriezties Padomju Krievijā, tieši tad Laskers pēc Staļina uzaicinājuma atbrauca uz Maskavu, Barts viņu arī uzzīmēja. Lūk, tikai viens stāsts.
Vārdi kolekcijā ir dažādi – ļoti pazīstami, ne pārāk pazīstami, pavisam nepazīstami.
Vectēva kolekcija ir sadalīta daļās, taču neviens nav nodarbojies ar to, ar ko nodarbojos es. Mans uzdevums ir saglabāt piemiņu par vectēvu un viņa kolekciju, parādīt kolekciju cilvēkiem.
Olga Sugrobova-Rota: Ir vārdi, kuri visiem visu izsaka. Piemēram, Olga Rozanova. Vai Mstislavs Dobužinskis. Jakovs Rubinšteins kolekcionēja ar acīm – to, kas viņam patika, un kolekcijā nonāca daudz tā dēvētā "mīkstā" avangarda. Ļoti lieli mākslinieki, taču par viņiem kļuva zināms tad, kad bija gūta skaidrība par "pirmo garnitūru" – Maļeviču, Rodčenko, Maškovu un citiem.
Lūk, Vera Jermolajeva. Briesmīgs liktenis – 1934. gadā tika arestēta, 1937. gadā – nošauta. Viņa pārvietojās ar kruķiem – tās bija bērnības traumas sekas, un šādā stāvoklī viņu pa etapu nosūtīja uz Karagandu un nošāva. Skolas fotogrāfijā, kas uzņemta Vitebskā, viņa stāv līdzās Maļevičam, viņa tajā ir otrā nozīmīgākā figūra.
Par saistību ar Baltiju
Taņa Rubinšteina-Horovica: Visus atvaļinājumus mēs pavadījām Tallinā – tur tikāmies ar radiniekiem un braucām uz Pērnavu atpūsties. Vectēvs katru gadu brauca uz Igauniju, tur dzīvoja viņa vecākā brāļa meita Dagmāra Normeta, Daga, kā mēs viņu saucām. Viņa bija bērnu rakstniece, aizveda vectēvu uz Kadriorgas [mākslas muzeju], pēc tam viena no Kadriorgas darbiniecēm aizbrauca uz Maskavu, apskatīja kolekciju, bet vēlāk Igaunijā organizēja izstādi. Vectēva dzīves laikā Igaunijā bija trīs izstādes no viņa kolekcijas, pavisam tādas izstādes bija astoņas.
Pagājušajā gadā aizvedu uz Tallinu 90 darbus no kolekcijas, tas bija veltījums vectēvam. Viss notika ļoti labi.
Man ir pavisam konkrēta saistība ar Lietuvu. Tieši pateicoties Lietuvas neatkarībai, man tagad ir iespēja glabāt kolekciju Vācijā un to rādīt. Kad vectēvs un tēvs nomira, bet tas notika vienā gadā, mana māte jau bija citā laulībā un dzīvoja Lietuvā. Es atrados emigrācijas procesā uz ASV, ļoti smagi pārdzīvoju tēva nāvi. Tobrīd kolekcija mani maz interesēja. Viss, ko es saņēmu, tika iekrauts nelielā kravas mašīnā un aizvests uz Lietuvu. Kolekcija gadiem stāvēja istabā un gaidīja, kad sākšu ar to nodarboties.
Kas attiecas uz Latviju, tad mēs atvedām Geršovu uz Okupācijas muzeju Rīgā neilgi pirms pandēmijas. Un, lūk, tagad viņa nometnē tapušie zīmējumi ir Daugavpilī. Starp citu, pagājušā gada Tallinas izstādi, kuru tikko minēju, bija paredzēts tūlīt pēc tam vest uz Rīgu, uz mākslas muzeju "Rīgas birža". Bija tādi plāni, bet tā taču ir krievu mākslas izstāde, un, šķiet, tur nobijās no vārda "krievu"… Mēs ļoti gribējām parādīt šo izstādi "Rīgas biržā", tur ir šādai izstādei ideālas telpas, bet… Tomēr mēs nezaudējam cerību.
Par Daugavpili
Taņa Rubinšteina-Horovica: Stāsts sākās 1994. gadā Vašingtonā, kur es mācījos Džonsa Hopkinsa universitātē. Viens no maniem profesoriem bija Iļja Prizels – mana specializācija ir Austrumeiropa.
Bija aprīlis, Pesahs, mēs bijām pieci ebreju studenti, un profesors mūs uzaicināja pie sevis mājās uz sederu (tradicionālā ebreju svētku maltīte, ar ko iesāk atzīmēt Pesahu – red.). No pieciem atnāca divi, tajā skaitā es. Atbraucam pie viņa mājās, durvis atveras… Es tobrīd nenodarbojos ar savu kolekciju, taču esmu izaugusi starp mākslas darbiem, mani visu laiku vadāja pa muzejiem, un… durvis atveras, un es ieraugu divus milzīgus Rotko darbus. "Oho, kādas reprodukcijas," es nodomāju, bet pateicu: "Tas ir Rotko!" "Pareizi," atbildēja Prizels un, aicinot mūs ienākt istabā, turpināja: "Iepazīstieties – mana sieva Keita Rotko (Marka Rotko meita – red.)…"
Pēc tam, daudzus gadus vēlāk, vienā no mapēm, kas man bija palikusi no vectēva, es atradu zīmējumu ar parakstu "Geršova pašportrets". Saprotu, ka nekad neesmu dzirdējusi šo vārdu, neko nezinu. Taču jau ir internets, sāku rakties, uzzinu, ka Geršovs dzimis Daugavpilī. Pēc tam Jeruzalemē nopirku lūk, šos Geršova gulaga zīmējumus un sapratu – tie jāparāda viņa dzimtajā pilsētā.
Es sazinājos ar Faridu (Farida Zaletilo, Marka Rotko mākslas centra ekspozīciju un izstāžu kuratore – L.V.), pastāstīju viņai šo pašu, kā saka ebreji, maisu (jidišā atkarībā no konteksta – stāsts, pasaka – L.V.) par profesoru Prizelu… Pēc tam atbraucu, mēs iepazināmies, un šī izstāde nokļuva līdz Daugavpilij.
Par izstādi
Olga Sugrobova-Rota: Geršova zīmējumi Rotko centrā ir lieliski izvietoti – tiem, kas to darīja, lieku pieci ar krustu.
Geršovs ir slavens Ļeņingradas mākslinieks, par viņu sarakstītas grāmatas. Taču pazīstams ir vēlīnais Geršovs – viņa dzīves pēdējo 30 gadu darbi, pēc atsēdēšanas [nometnē].
Viņš tika iesēdināts divarpus reizes, un katru reizi viss tika iznīcināts. Šie nometnes zīmējumi ir neticams atradums, tas ir Geršovs, kuru praktiski nepazīst. Viņš sēdēja Vorkutā, ļoti smagā gulaga nometnē.
Geršova talanta daudzpusība – viņš bija dekorators, plakātists, skatuves noformētājs, utt. – izrādījās pieprasīta un viņu glāba. Reizēm vajadzēja steidzami noformēt kluba telpas un mākslinieks uz veselu mēnesi tika atbrīvots no darba šahtā, dažkārt viņam tika atļautas mazītiņas, taču ieslodzītajam vitāli svarīgas brīvības.
Geršova Vorkutas darbi zīmēti ar vienkāršu zīmuli vai divām trim akvareļa krāsām uz sliktas kvalitātes papīra, iepakojuma vai pat tapešu atgriezumiem. Mākslinieks zīmēja tos, kuros Staļina represīvā sistēma saskatīja apdraudējumu: dažādu tautību cilvēkus – ebrejus, lietuviešus, moldāvus, rietumukraiņus – un dažādu profesiju pārstāvjus. Ir zobārsts, inženieris, konservatorijas students, krāsotājs, pavārs… Visbeidzot, nācās zīmēt arī nometnes priekšniecības ģimenes locekļus.
Par sadarbības turpināšanu
Taņa Rubinšteina-Horovica: Mums ir ļoti patīkami atbraukt uz Vitebskas guberņu, Geršovs ir dzimis Daugavpilī, bet mācījies Vitebskā.
Ja runājam par sadarbības turpināšanu, tad viss ir atkarīgs no partneriem – vai viņi gribēs, es vienmēr esmu gatava. Pēc pieredzes zinu, ka izstāžu organizēšana ir sarežģīts process, īpaši, kad runa ir par privātām kolekcijām. Ar Faridu mēs viegli uzbūvējām tiltiņu – es mācījos pie profesora Prizela, Geršovs ir dzimis Daugavpilī – viss izveidojās ātri, vienkārši un ar siltumu. Tālāk – esmu gatava ar prieku rādīt vectēva kolekciju. Vajadzīgs personīgs kontakts, tad viss izdosies.
Olga Sugrobova-Rota: Tā dēļ, kas tagad uzkritis uz mūsu nelaimīgajām galvām, pastāvīgi jāskaidro – tā ir māksla, nevis "pateicoties", bet "par spīti".
Un es uzskatu, ka viss izdodas, ja ar kaut ko nodarbojas enerģiska sieviete. Es 16 gadus nostrādāju Maskavā, Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzejā. Mūsu direktori – madamu Antonovu – ne visi mīlēja, viņa bija ļoti savdabīga, bet ļoti enerģiska. Pateicoties šai enerģijai, miljoniem cilvēku redzēja jaunā laika franču glezniecību un daudz ko citu. Uz atmīnēta lauka viņa vienmēr kāpa pirmā.
Pirmā lielā Šagāla izstāde bija 1987. gadā, un uz tās atklāšanu atbrauca Geršovs, es viņu redzēju. Mani var rādīt ar vārdiem: "Šī sieviete ir redzējusi Geršovu…"
Par Krieviju un karu
Taņa Rubinšteina-Horovica: Man nav nekādu sakaru ar Krieviju. Es nevis vienkārši no turienes aizbraucu, es aizbēgu, man bija pratināšanas VDK un tā tālāk, un sev šai valstij pārvilku krustu, toreiz, deviņdesmitajos gados. Es neko negribēju zināt, es nelasīju krieviski un arī nerunāju. Taču tagad, kad sākās šis pretīgais karš, manī pēkšņi pamodās šis senais naids.
Tas, kas notiek, ir šausmas. Pilnīgi pretīga agresija, atrast līdzsvaru ir vienkārši neiespējami, un es varu saprast, piemēram, Ukrainas iedzīvotājus, kuri atsakās no krievu valodas. Valodai ar notiekošo nav nekādas saistības, taču sagaidīt no kara upuriem sapratni un neitralitāti ir ļoti grūti. Neiespējami.
Olga Sugrobova-Rota: Man ir daudz saišu ar Krieviju. Maskavā, Donas kapsētā, ir apbedīti visi manējie. Mana dzimtā valoda ir krievu, es to neprātīgi mīlu, tāpat kā vācu. Vācu es sāku mācīties, jo mani bija apbūris tās skaistums. Un mans vīrs ir vācietis.
Man Krievijā dzīvo brālis, es viņu ļoti mīlu. Un divas brāļameitas, viņām ir bērni. Laimīgā kārtā meitenes. Mana tuvākā draudzene ir Tretjakova galerijas direktora vietniece, un es baidos viņai rakstīt un zvanīt… Viņiem jau tā brauc virsū, padzina Tregulovu, galvenais pops paņēma viņu ikonu, tas pops, kurš ir noziedznieks. Vai zināt, kā viņu dēvē? Katriarhs Perils. Ir tāda anekdote – saistībā ar importa aizvietošanas politiku Maskavas galvenā rabīna pienākumus pildīs Katriarhs Perils…
Ja bez jokiem, tad es saskatu nepārprotamas paralēles ar 1933. gada Vāciju. Kas viņiem bija? Bija likumīgas vēlēšanas, un Hindenburgs (Vācijas prezidents – L.V.) oficiāli piešķīra varu Hitleram. Viss valsts līmenī. Un daudzi vācieši, kuriem aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, inflācija, bezdarbs, utt., domāja, ka būs labāk. Un, lūk, ko pēc tam dabūja visa pasaule. Nekad Vācija nenomazgāsies tīra, ne-kad. Tas uz mūžīgiem laikiem paliks uz tās sirdsapziņas. Un reparācijas tā beidza maksāt tikai 2009. gadā – pavisam nesen.
Un, lūk, kad es tagad Krievijā redzu prezidenta vēlēšanas, tad es… neredzu starpību. Pēc tam – visas šīs LGBT vajāšanas. Hitlera laikā viņus arī nogalināja, ieslodzīja; tomēr paša augšā bija ļoti daudz homoseksuāļu. Tika dedzinātas Heines un daudzu citu grāmatas, bet bija savi antikvāri, kas glabāja to, kas publiski tika iznīcināts – savējiem, sev. Visi ir vienlīdzīgi, bet kāds ir vienlīdzīgāks, tas taču visiem ir zināms.
Šī vienlīdzība mani ļoti biedē. Taču pats briesmīgākais ir pilnīgs Krievijas iedzīvotāju empātijas trūkums. Viņi kļūst zvērīgi.
Kad es uzzinu par Krievijas karavīru zvērībām Ukrainā, tas mani nogalina. Karš beigsies, atjaunos Ukrainu, tur būs investīcijas un viss kas cits… Bet ko darīt ar iedzīvotājiem, kas ir tādā zvērīguma un naida stāvoklī – pret visu pasauli, pret ukraiņiem, pret Ameriku, kas vienmēr pie visa vainīga?
Cik vajag paaudžu, lai cilvēki atgrieztos cilvēcīgā stāvoklī? Vāciešiem vajadzēja 25 gadus, lai izaugtu paaudze, kas aizdomājās – ko izdarījuši viņu tēvi… Tas ir tad, ja ir vislabākā apstākļu sakritība, un es pilnīgi neesmu pārliecināta, ka tāda sakritība būs…
Krievijā raksta jaunu mācību grāmatu augstskolām. Lielvalstnieciskums un drausmīgs nepilnvērtības komplekss – tas ir briesmīgs sajaukums. Krievijai tūlīt vairs nebūs visu labāko jauniešu – jau bēg uz Mongoliju! Mongolijā ir labāk…
Solomona Geršova zīmējumu izstāde "Māksla gulagā" Marka Rotko centrā būs atvērta līdz 27. augustam.
