I
Valmierā esam iebraukušas par vēlu, un no vietējās autoostas mēģinām strauji nonākt Vecpuišu parkā, kas ir sarunātā tikšanās vieta. Ir jau vētras trešā diena, un vējš mežonīgi plosa ne tikai kokus, bet arī manus matus, kas izlīduši no kapuces apakšas. Tie kā nevaldāmi taustekļi pinās uz visām pusēm. Es īsti neko neredzu, aiz rokas velku līdzi pirmklasnieci, savu meitu Vilmu, un tūlīt paredzami sāks gāzt auksts lietus. Īsumā – šodien ir absolūti nepiemērota diena izstāžu tūrei pilsētvidē, bet mēs spītīgi brienam uz priekšu, un es atkal un atkal velku Vilmai uz galvas viņas kapuci, ko vējš tūlīt nopūš nost.
Šobrīd Valmierā redzama plaša izstāde pilsētvidē "Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm", kas veltīta starptautiski ievērojamā mākslinieka Māra Bišofa daiļradei. Izstādes kuratores ir Solvita Krese un Māra Žeikare. Izstāde ir kā platforma, kurā mākslinieki – Ēriks Božis, Kaspars Groševs, Ernests Kļaviņs, Agate Lielpētere, Marija Luīze Meļķe, Ingrīda Pičukāne, Krišs Salmanis un Vivianna Maria Stanislavska, kā arī rakstnieks Jānis Joņevs visdažādākajos ekspozīcijas formātos mijdarbojas ar Bišofa zīmējumiem. Izstādes idejas iedīgļi radušies vēl laikā, kad Valmiera gatavoja savu pieteikumu Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2027 statusa konkursam. Sasaistes punkts – Māris Bišofs dzimis no Valmieras netālajā Rūjienā.
"O, skaties!" iesaucas Vilma un rāda uz ekrānu, kas atrodas uz mūra sienas blakus galvenajai ielai. Tas ir video reklāmu stends (tāds, kā tie neadekvāti spožie, kas dedzina ārā acis Rīgas autovadītājiem). Starp ierastajiem sludinājumiem pēkšņi uz mirkli parādās ķirzakveidīgs tēls, kurš pārvēršas abstraktos laukumos, un tad nozib izteiksmīga izstādes anotācija.
Ernests Kļaviņš īsajā animācijā "Redukcionists" uzzīmējis ikonisko konspirāciju tēlu – ķirzakcilvēku, kurš, neticot dvēselei un garīgumam, reducējas jeb vienkāršojas līdz pamatelementiem – līnijām, krāsām. Spēli ar bišofisko te redzu autoram raksturīgajā ģeometrizācijā, nozīmes zaudēšanā.
Mēs, sekojot ģeogrāfiski pārprotamām norādēm, turpinām meklēt pārējo grupu un steidzīgi dodamies tālāk pa Rīgas ielu. Vējš sparīgi plivina laternās iekārtos karodziņus. Tie, kā vēlāk stāstīs vietējie, ir karstākā valmieriešu sarunu tēma. Mazas lupatiņas, kas pārsteidzošā veidā nav apdrukātas ne ar pilsētas simboliku, ne obligāto Ziemassvētku/Līgo tematiku, bet gan ar bezpaskaidrojuma zīmi – Mārim Bišofam raksturīgu elementu. Tā ir plaša un savdabīgā veidā vērienīga mākslas intervence urbānajā vidē, izmantojot jau pieejamus, pilsētas rīcībā esošus un pieņemtus līdzekļus.
Pamanām ko interesantu un nogriežamies no "Google Maps" iezīmētā ceļa.
"Tas taču ir Bišofs!"
saka Vilma, un rāda uz lielo murāli, kas redzams uz kultūrtelpas "Kurtuve" (pa visu Valmieru izkaisītās izstādes oficiālo centru) sienas. Viņas bērna apziņā beidzot saslēdzies dzirdētais, ka brauksim uz Bišofa izstādi un šī vizuālā bilde, ka tas IR TAS PATS Bišofs, kas iepriekš daudzkārt redzēts žurnālos un internetā.
Māris Bišofs ir zīmols. Viņa ilustrācijas bijušas redzamas ievērojamajos "Times" un "The Washington Post" un daudzos citos respektablos izdevumos. Viņa zīmējumos savijas absurds, nosacītība un vēss sarkasms. Pēc ilgiem gadiem ārzemēs mākslinieks atkal dzīvo Latvijā un turpina intensīvi strādāt. Izstādes ietvaros pēc Bišofa zīmējumiem tapuši vairāki, publiski pieejami ārtelpu sienu gleznojumi.
Pie jauniešu centra "Vinda" stāv balts, liels autobuss. Paspējām uz garo pasažieru rindas galu, un pēc brītiņa ieņemam pēdējās brīvās vietas. Tas ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra "Norīkojuma" autobuss, kas visus izstādes dalībniekus un skatītājus šodien pārvadā 11 pieturu – mākslas darbu maršrutā. Ekskursanti jau iepriekš pabijuši Valmiermuižā, kur redzami Agates Lielpēteres un Kaspara Groševa darbi (tos apskatīšu individuāli vēlāk). Lai redzētu Marijas Luīzes Meļķes un Jāņa Joņeva ieguldījumu izstādē, jāgaida uz nākamajiem avīzes "Liesma" numuriem. Beidzot esam tikušas siltumā, un priecīgi sveicināmies ar daudziem pazīstamiem personāžiem, kas tāpat kā mēs šodienas neprātīgajos laika apstākļos interesi par mākslu ir vērtējuši augstāk par personīgo labsajūtu. Solvita (Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore), tērpta zilā, stilīgā lietusmētelī, no autobusa vadītāja paneļa paņem mikrofonu un kā gide stāsta par tūrē skatāmajiem mākslas darbiem. Paralēli skaļrunī skan Latvijas Radio 2, un visus pārņem nostalģiskas atmiņas par skolas ekskursiju laikiem.
Apstājamies Jāņparkā un izbirstam atkal aukstumā, lai apskatītu Ērika Boža "Triumfa arku". Mans personīgais bērns izvēlas būt stratēģiskā savienībā ar citām kultūras ļaužu atvasēm un lēkā pa dubļiem, kas apņem instalāciju.
Ēriks Božis uzcēlis "Triumfa arku" Bišofam. Tā ir atvērtam antrosolam līdzīga konstrukcija, kurā strukturēti dažādi atrasti priekšmeti. Tos vieno padomju dizaina estētika un funkcionāls vājums – tie tehniski vairs nespēj mēroties jaudā ar mūsdienu iekārtām. Putekļsūcēju, čuguna radiatoru, brūni lakoto klavieru un citu lietu bezjēdzīgais kopums rada asociācijas ar absurda tekstu. Katram vārdam ir nozīme, bet kopējais stāsts neveidojas – tieši otrādi – tas ir antistāsts.
Nākamā pietura ir viena no neparastākajām Latvijas izstāžu zālēm jau ar gana senu vēsturi – mākslas galerijā "Ledus pagrabs". Te eksponēti Ingrīdas Pičukānes un Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas audzēkņu darbi, kas apvienoti izstādē "Māksliniece, modelis un olīva". Tās ir Māra Bišofa darbu interpretācijas – viņa darbu atlase, kas pārradīta caur sievietes-mākslinieces skatījumu. Arī te īsa atklāšanas runa, un sev piezīmēju, kā Ingrīda, pieteikta kā autore, visupirms nosauc arī visu iesaistīto jauniešu vārdus un uzvārdus. Bieži dažādos atzītu mākslinieku un skolas bērnu kopprojektos jaunā paaudze tiek uztverta kā vienota masa, piemirstot par viņu individuālo devumu, lai arī tieši tas veido īpašo sadarbības gala rezultātu.
Ingrīda Pičukāne kopā ar jauniešiem ciklos "Māksliniece, modelis un olīva" un "Dižgares, meistares un ģēnijas" asprātīgi un tieši pārveido Māra Bišofa darbus. Pārnesot un saglabājot tās pašas kompozīcijas, uzsvarus, idejas viņa sev raksturīgajā vizuālajā stilistikā nomaina tikai vienu detaļu – dzimumu, un neparastā veidā izmainās viss. Izmantotie Māra Bišofa darbi redzami internetā, sekojot ilustrācijām piekabinātiem kvadrātkodiem.
Visriebīgākajos laika apstākļos ar piespiešanos izkāpjam Valmieras centrā, lai apskatītu Kriša Salmaņa gaismas instalāciju "Nenozīmīgs gadījums" un Agates Lielpēteres murāli "Kā rodas elektrība". Krišs stāsta, ka darba ideja ir jau tapusi pirms sadarbības ar Bišofu, un tad veiksmīgi norezonējusi ar piedāvājumu, bet viņa tālāk teiktais pazūd vējā. Līst ledains lietus. Ekskursanti, saspiedušies nelaimīgā čupiņā zem jumtmalas, pie sienas mēģina vērot mākslu. Metu drošsirdīgas cilpas nokrišņos, lai uzņemtu labākas fotogrāfijas, un novērtēju, ka viens no Ingrīdas Pičukānes darbu stendiem (no "Dižgares, meistares un ģēnijas" sērijas) pieslējies blakus koncertu un izrāžu afišu rindai, tādējādi kļūstot par pilnvērtīgu pilsētas kultūras dzīves daļu.
Krišs Salmanis "Nenozīmīgā gadījumā" izspēlē vārdu spēli un vizuālu triku vienlaikus. UPs ir pazaudējis savu S. Sākotnēji šis (kārtējais) "ups.. nesanāca" bija domāts uz joprojām nepabeigtā un klasiskiem būvniecības skandāliem apvītā Valmieras Drāmas teātra jumta, taču birokrātijai ideja nepatika, un nu gaismas burtiem fonā Valmieras Kultūras centra fasāde.
Agate Lielpētere ir izstādē veidojusi 2 lielformāta darbus. Pirmais no tiem "Kā rodas latvietis" asprātīgās ainiņās apcer latvietības kodus Valmiermuižā, bet otrais ir komikss uz masīvā elektrības transformatora sienām Valmieras centrā. Tas bišofiski dekonstruējošā un skatītājam viegli uztveramā manierē fantazē par to, kā rodas elektrība. Sarežģītais tehniskais process pārvērsts rotaļā.
Piestājot pie Pārgaujas ģimnāzijas, vismaz vairs nelīst, taču redzam vētras ietekmi uz Latvijas laikmetīgo mākslu. Brāzmas norāvušas Viviannas Marias Staņislavskas lielformāta apdrukas. Mākslas darbs brīvi pland vējā. Kuratore Māra smejas (pēdējo dienu iekārtošanas darbi – daudzu plānu nobrukšana un mirklīga jaunu risinājumu izdomāšana Māru padarījusi vienlaikus ārkārtīgi nogurušu, bet poētisku) un saka "Viņš ir izlauzies brīvībā. Tikai par daudz piemeties." Lielās drapērijas virpuļo virs stadiona vārtiem. Blakus arī veikli gleznots murālis ar jauniešu radītiem, bišofveidīgiem tēliem. Šie lielie, augstvērtīgie sienu gleznojumi vēlāk būs brīnišķīga izstādes dāvana pilsētai. Kāds piebilst, ka pat Rīgā nav tik daudz jaunas sienu mākslas. Garām pa vējam aizlido lietussargs.
Vivianna Maria Stanislavska, iepriekš ar jauniešiem strādājot vairākās radošās darbnīcās, kopīgi radījuši tēlu virkni, kas apņēmīgi soļo vienā virzienā – "Visiem viens galamērķis". Zīmējumi veidoti intuitīvās līnijas tehnikā un pauž bažas par klimata pārmaiņām.
Ienākam skolas piebūvē. Mūsu priekšā atklājas iespaidīgs vides objekts, kas gan ir tikai fons instalācijai. Liels, tukšs, baltām flīzēm izrakstīts baseins, kas tālākajā galā strauji padziļinās bezdibenī. Sausajā dzelmē iekārtota nosacīta istaba ar 70. gadu mēbelējumu. Bufešu un krēslu taisnās līnijas perfekti ieguļ līdz nelabumam precīzajā baseina rūtojumā. Virs kompozīcijas, pār lēkšanas tramplīnu glūn diagonāls pārsteigums – klasiskās padomju klavieres kā multenēs ir sadomājušas krist tieši virsū lejpusē esošajai, kaitinošajai kārtībai, lai visu izšķaidītu fantastiskā disharmonijā. Diemžēl šis kārdinošais akts nenotiek – smagais instruments ir piesiets ar dzeltenu striķīti. Pats mākslinieks Ēriks Božis sēž baseina vidū un stāsta, kā situācijas Māra Bišofa darbos sakāpinātas līdz izšķirošajam brīdim. Mēs, skatītāji, klausāmies viņu dīvainajā telpas akustikā un lēni un piesardzīgi pārvietojamies gar lielās bedres bīstami stāvo malu.
"Mājā, kurā vēl nav klavieres" Ēriks Božis izmanto skolas noliktavā atrastas mēbeles un pretnostata kārtību draudošajam haosam, sastingumu eksplozijai, pauzi laika ritējumam.
Kultūrtelpā "Kurtuve" (kas ir arī pagaidu mājas Valmieras Drāmas teātrim) ir oficiālā izstādes atklāšana. Runas, ziedi, televīzijas intervijas, uzkodas un viegli alkoholiski dzērieni. Pēc vētrainās ekskursijas, kurā pa gaisu plīvoja mati un mākslas darbi, te sajūta pavisam piezemēta un atslābusi. Kamēr tiek veikti godu rituāli, es aizmugurē ik pa brīdim pieslienos kādam mazam bariņam, kas apspriež redzēto un kušinu bizojošos bērnus. Šeit pie sienas atrodas arī 3 Māra Bišofa oriģinālzīmējumi. Tie radīti ar zīmuli – atpazīstamās bišofiskas konstrukcijas, un tajos, atšķirībā no viņa sienu gleznojumiem, var redzēt darba procesa nospiedumus – pārzīmētas līnijas, dzēsumus – un sajust autora pieskārienu, ne tikai reproducēšanu. Šie izmērā necilie darbi, kas interjerā gandrīz nepamanāmi, ir visas šodienas mākslas vētras iemesls – Bišofs Original. Vēroju, kā blakus telpā mākslinieks sev raksturīgajā, lielajā cepurē sniedz intervijas televīzijai.
II
Neapšaubāmi, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir ieguldījis iespaidīgu darbu, lai sagatavotu "Pretrunu pilnu zīmējumu ar gaišredzības iezīmēm" tādu, kādu mēs to tagad redzam. Šī ir pirmā tik vērienīga, oficiāla laikmetīgās mākslas intervence pilsētvidē ārpus Rīgas, lai arī pieradināta un visai gluda.
Skaidrs, tas ir bijis jauns darbības formāts gan pašam mākslas centram, gan pārbaudījums, spēja latiņas paaugstināšana arī Valmieras kultūras ļaudīm.
Ko tur slēpt, kopīgi braucot autobusā un vēlāk dzerot alu ar organizatoriem, dzirdēju ne tikai stāstus, cik viss ir lieliski, bet arī kā bija savstarpēji jāpieslīpējas, jāpielāgojas formālajām vides prasībām. Prasīgās, laikmetīgās mākslas saskaņošana ar birokrātisko aparātu, kurš redz nevis ideju, bet parametrus un ciparus, var kļūt par pavisam absurdu procesu, un visu cieņu mākslas centra kuratorēm un producentēm ar dzelzs nerviem, kas spēja šo visu novest līdz galam – arī jau tad, kad instalācijas saplosa vējš.
Ja raugāmies no vizuālā viedokļa – izstāde izskatās patiešām labi. Tās veidotājas ir parūpējušās, lai Māra Bišofa vārds tiktu pieminēts visdažādākajos formātos – gan vairākos murāļos, kas būs ilgtermiņa vērtība pilsētas ainavās, izstādēs, vietējā avīzē, un pat uz Valmiermuižas alus etiķetēm, kā arī daudzos citos veidos. Tā ir labi plānota, visaptverošā mākslas viesošanās – to nav iespējams nepamanīt; tā ir asprātīga un, pieļauju, atbilst arī reklāmas zelta kanoniem, kā arī pārlieku nevienu nenokaitina. Bišofiādes ietvaros tapušie mākslas darbi kopumā ir rotaļīgas spēles un atsauces. Iegūst arī pati Valmiera, audzinot kultūras muskuļus un attīstot veiksmīgās pilsētas – kur rūpnieciskā ražošana pārsteidzoši labi sadzīvo ar netveramo mākslu – tēlu.
Raugoties dziļāk šajā rūpīgi uzvītajā ligzdiņā, ko māksliniekiem sarūpējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, redzu, ka ne no visām zelta oliņām izšķīlušies cālīši. Lai arī izstāde (te runāju par visu darbu kopumu, ko veido atsevišķas ekspozīcijas un cikli) tiek pieteikta kā Māra Bišofa mākslas interpretēšana – radoša jaunatklāšana, pārskatīšana – to kā intelektuālu izaicinājumu un ar krampi, šķiet, uztvēruši vien Ingrīda Pičukāne un Ēriks Božis (instalācija "Māja, kurā vēl nav klavieres"). Pārējie ir vairāk darbojušies ar Bišofa vizualitātes pētījumiem un pielāgošanu savām pašjaunrades metodēm. Brīžiem tas sanācis pat nejauši - kā Kriša Salmaņa "Nenozīmīgajā gadījumā", kas parāda abu mākslinieku stipri vien līdzīgo absurda humora un grafiskā estētikas izjūtu. Taču tikai Božis un Pičukāne strādā nevis ar gala rezultātu – internetā un iespieddarbos redzamo – bet uzdod jautājumu – kā? Kā Bišofs nonāk līdz sev raksturīgajam bišofismam? Kāda ir metode un kā to parādīt/pierādīt ar citiem izteiksmes līdzekļiem? Božis to veiksmīgi izdara, būvējot situāciju, kurā, apstādinot brīdi, ieskicē normālas vides iespējamu, tūlītēju pārvēršanos haosā. Absurds, juceklis, kāpinājums – tas ir viens no satīras standarta ieročiem. Arī zīmējums, karikatūra ir grafiski apstādināts kadrs, ko savā prātā iekustinām, iztēlojoties mirkli pirms un jau fiziskās un mentālās sekas pēc. Savukārt Ingrīda Pičukāne, ar jauniešu palīdzību asprātīgi pārskatot Māra Bišofa darbus caur feminisma prizmu, analizē mākslinieka simbolu valodu, tipoloģizē viņa izmantotos tēlus un pēta dramaturģijas uzbūvi.
Tas būtu pamatīgs un intelektuāls, kā arī ļoti interesants uzdevums – aizrakties līdz Bišofa mākslas kodolam, lai saprastu, kas tad īsti veido viņam tik raksturīgo izteiksmi un arī atpazīstamību. Diemžēl šis potenciāls nav izmantots.
Kopš Rainim (un Aspazijai) veltītā gada pārēšanās ar visu rainisko visdažādākajās, arī dzejnieku devalvējošās formās man ir viegla alerģiska reakcija pret dažādiem "gadiem" un "notikumu cikliem, kas veltīti...". Nepanesības simptomus izraisa arī vārdi "dižgars, patriarhs, Maestro, Meistars". Šie apzīmējumi automātiski man saistās ar nekritisku, heroizētu kāda vecāka gadagājuma vīrieša pielūgsmes kultu. It sevišķi amizanti, ja viņš šādi tiek apzeltīts vēl dzīvam esot. Radošajās sfērās šāda kanonizēšana ir bīstama. Tā ieliek striktos ietvaros, un nereti, lai nejauši neizkristu ārpus ierādītā, ērtā un parocīgā formulējuma (ko nereti vispār ir tik sarežģīti atrast), pēc tam ir vēlams vairs neveikt nekādas apšaubošas, pārvērtējošas, transformatīvas darbības (saku ironiski).
Valmierā bieži dzirdēju Māri Bišofu tiekam dēvētu par Meistaru. Tas mani darīja bažīgu.
Vai šajā gadījumā nepaškonstruējas kāda vertikāla, hierarhiska apbrīnas struktūra, kas varētu nopietni ietekmēt iesaistīto personu radošo procesu? Arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs reiz bija ļāvies Īpašā Gada valdzinājumam, un 2015. mums bija ierakstīts kā Hardija Lediņa gads. Par spīti varoņkulta riskiem šis NSRD daiļradē balstītais laika nogrieznis bija ļoti auglīgs gan iesaistītajiem māksliniekiem, gan pētniekiem. Tā neparastie, orģināli un atjautīgi kūrētie notikumi kļuva par radošo impulsu daudziem jauniem projektiem un sadarbībām. Valmierā diemžēl ir citādi. Ir sajūta, ka tomēr notikusi zināma ikonizācija. Centrālais punkts – Bišofa daiļrade – nav savienojis iesaistīto autoru kolektīvu radošā micēlijā – horizontālā plaknē. Vērojot situāciju darbībā un rezultātā, nejūtu rosinošo, māksliniecisko koleģialitāti un dialogus, drīzāk nodalīšanos, atsvešinātību. Vai tas saistāms ar kuratora darbu, vai iesaistīto personībām – tas ir neskaidri. Arī paša Bišofa taustāmā klātesamība ir neliela – lai arī viņš Valmierā reproducēts neskaitāmos variantos, viņu pašu pārstāv vien 3 oriģinālzīmējumi pie teātra bāra sienas.
Tā kā recenzijas sākumā sniedzu dzīvu, 1. personas ieskatu "Pretrunu pilnā zīmējumā ar gaišredzības iezīmēm", tad tās beigās būtu liekulīgi atteikties arī no tālāku notikumu pieminēšanas. Pēc nelielā, izstādei veltītā sižeta LTV1 "Kultūras ziņās", kurā māksliniece Ingrīda Pičukāne pāris teikumos Meistara daiļrades sakarā pieminēja tādus vārdu savienojumus kā "feminisms", "patriarhālas lietiņas", "sievietes kailas, vīrieši apģērbti", mākslinieka "Facebook" profilā sekoja žultaina, toksiska reakcija, kurā viņš apšaubīja savas kolēģes profesionālās spējas un izsmēja viņas daiļradi, kā arī pierādīja sevi kā nekompetentu feminisma un vispārējās, savstarpējās cieņas jautājumos. Vispār Māris Bišofs publiski kategoriski atsakās sevi dēvēt par karikatūristu, lai arī viņa slavu un popularitāti kaldinājuši tieši šāda veida darbi ievērojamajos ASV preses izdevumos. Domāju, ka man viņam jāpiekrīt, jo labu karikatūristu, satīriķi patiešām veido lieliska humora izjūta, spēja uz sevi paraudzīties arī ironiski un atvērtība viedokļu daudzveidībai.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
