Visi mani darbi ir kā pieraksti vai piezīmes par ikdienu, par telpu, saka Darja Meļņikova. Mākslinieci ļoti iespaido arhitektūra, un ar arhitektūras formām viņa arī strādā. Ekspozīcija galerijā "427" bija spēle ar galerijas telpu, mainot tās ierastās aprises, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skaidro autore:
"Visa izstāde, ja uz to skatās frontāli, ir kā kolāža; tur ir vairāki slāņi un tie savā starpā saspēlējas.
Mazais darbiņš ir pašā aizmugurē pie sienas. Man gribējās, lai tas nav galīgi redzams uzreiz, bet to var redzēt, un ka tas turpina tiekšanos uz perspektīvu (tajā arī ir iekļautas arkādes). Pirmās formas ir vislielākās, tālāk ir mazākas, mazākas, un tas darbiņš ietver pavisam mazas arkādes. Spēlējoties ar izmēriem, perspektīvu pastiprināju, hiperbolizēju."
Pievēršoties izstādes nosaukumam – "The Anticipation", Meļņikova uzsver, ka viņai ne pārāk patīk, ka latviešu valodā to tulko kā "Gaidas": "Kaut kas tur nav. Man tas ir bez tulkojuma – "The Anticipation"." Viņa turpina: "Man gribējās pārnest kaut kādas fiziskas sajūtas uz telpu, uz arhitektūras formām. Ir pasāža, to sauc arī par galeriju, kur atkārtojas monotons elements. Ejot par koridoru, mēs no sākuma pamanām visu, kas ir apkārt, – detaļas, krāsas, bet pēc tam – monotonu atkārtošanos, un tas meditatīvi sāk darboties. Respektīvi,
izzūd koncentrēšanās uz sīkām detaļām, viss paliek kā fons, bet notiek sakoncentrēšanās uz savām domām, ir tiekšanās uz priekšu. Man likās, ka iešana caur arkādi varētu būt pielīdzināma gaidām."
Vaicāta, ar kādiem materiāliem strādājusi Purvīša balvai nominētajā izstādē, Darja Meļņikova atteic: "Man patīk samiksēt visu pēc kārtas. Man patīk eklektiskas, bet neuzbāzīgas materiālu kombinācijas. Izstādē ir metāls, koks, keramika. Beigās tas viss vienojas kompozīcijā, kur ar materiālu daudzveidību nav izjaukta harmonija. [..] Arī gaisma man ir ļoti svarīga. Es to uztveru kā materiālu."
Meļņikovai ir svarīgi, ka skatītājs viņas darbos atrod kaut ko tieši sev: "Es negribu neko uzspiest vai teikt, ka tas, kā es to uztaisīju, vai tas, kā es to domāju, ir obligāti tā arī jāuztver. Man ir interesanti paklausīties, ko skatītāji saka. Jo es jau to daru no savas pieredzes, no sava skatpunkta, bet vienmēr katrs atrod kaut ko savu. Dažreiz ir tādas lietas, par ko es nemaz nebiju aizdomājusies." Izstādē jeb kolāžā "The Anticipation" skatītājs arī spēlē lomu, piebilst autore: "Ieejot telpā, skatītājs kļūst par daļu no kolāžas. Tā kā tur ir sienu slāņi, skatītājam ejot cauri telpai, viņu vairs nevar redzēt pilnā augumā. Sanāk tāda kā spēle: caur vienu arku redz tikai plecu, caur otru – tikai galvu. Man liekas, tas darbs piepildās vēl vairāk, ja tur ir cilvēki."
Šajā laikposmā māksliniece atrodas rezidencē Brešā, Itālijā. Tur viņa pievērsusies gleznošanai ar eļļas krāsām. "Es tik ilgi nebiju to darījusi, kādus astoņus gadus. Tas ir tik patīkams process – kā eļļa klājas. Vajag biežāk pievērsties aizmirstām tehnikām. [..] Ja man sanāks, kā ir iecerēts, tad, es domāju, tie būs līdz šim vissarežģītākie darbi, ko es esmu uztaisījusi," teic Meļņikova.
Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.
