Veltas Emīlijas Platupes darbu sērija "Pieskaries eņģeļiem", piemēram, veltīta bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām, ko māksliniece sastapusi, strādājot ar viņiem kā mākslas pedagoģe: "Mūs var šobrīd atrast Tallinas ielas kvartāla "Projektu mājā". Tas ir kaimiņos laikmetīgās mākslas telpai "Tur"."
Izstādes vietai, ko uzsver Velta Emīlija Platupe, šoreiz ir pavisam īpaša nozīme. Tās ir vairākas lielāka un mazāka izmēra telpas ar nepieradinātu izskatu, kur visas trīs mākslinieces var netipiski plaši un arī brīvi izpausties.
"Tā ir tāda liela, liela priekšrocība, jo parasti ir ierobežojumi – mums nav vietas, mūsu dižgars citādāk domāja, kamēr bija dzīvs, mūsu sienās nedrīkst sist nagliņas un tā tālāk. Šeit to visu var, un tad nu mēs arī izpaudāmies, kā nu spējām," stāsta Velta Emīlija.
Triju mākslinieču darbus apvieno divi atslēgas vārdi – bērnība un garīgi meklējumi, ko viņas atspoguļo katra no sava skatu punkta un dažādos žanros – izstādē redzamas gleznas, grafikas, skulptūras un tekstilinstalācijas, ko papildina arī stāsti.
Viens no lielākajiem ir Veltas Emīlijas Platupes darbu cikls "Do Touch The Angels" jeb "Pieskaries eņģeļiem", kas ir veltījums bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām, kurus māksliniece iepazinusi, septiņus gadus strādājot nodaļā kā mākslas pedagoģe.
"Viens no maniem darbiem ir – iet pie slimiem bērniem, tostarp onkoloģijas nodaļā, un vakaros kopā nodarboties ar mākslu. To sauc par mākslas terapiju, bet kā es pati parasti, pie viņiem ieejot, saku – es esmu māksliniece – vai tu gribi kopā ar mani gleznot? Mans lielākais brīnums ir, ka viņi atsaucas, kāpj ārā no gultas un grib kaut ko darīt. Es joprojām par to esmu priecīgi pārsteigta. Bet ja tas bērniņš ir tik slims un tik grūti viņam tajā dienā iet, ka viņš neko nevar, bet mēs jau viens otru labi pazīstam, esam tīri labi draugi un viņam gribētos kaut kā iesaistīties, tad es viņam saku – klau, ir iespēja piedalīties mākslas procesā pasīvi, kā modelim! Tev būs jāsēž mierīgi vai jāguļ, vai jādara tas, kas tev patīk (teiksim, ļoti populāra modeļu vidū ir telefonā skatīšanās), un kamēr tu to darīsi un tev būs spēks, es tevi pazīmēšu. Un tas variējas. Dažam modelim ir spēks 10 minūtes, un dažam tas iepatīkas un viņš grib sēdēt vairākas dienas, lai viņam iznāk tāds kārtīgs portrets," stāsta māksliniece.
Vispirms top skice, no kuras pēc tam māksliniece izveido savu variāciju akvarelī, jo tieši šīs tehnikas vieglums un gaistošums šķiet visatbilstošākais bērnu portretiem. Tos papildina dažādi tēli, kas vislabāk raksturo katra bērna būtību, kā arī mazi stāstiņi, kuros bērnus Velta Emīlija pārsauc eņģeļu vārdos:
"Kā dzirdēts runājam, eņģeļus mēs vienmēr satiekam citu cilvēku veidolā. Viņus tikai vajag atpazīt. Ar bērniem to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā ar pieaugušajiem, kuri ir allaž ir aizņemti un skrienoši. Ar bērniem man patīk strādāt nepastarpinātās komunikācijas dēļ, jo tas ir tāds tīrs veids, kā cilvēkiem saprasties, un tā ir arī asociācija ar eņģeļiem."
Veltas Emīlijas Platupes darbos varēsim iepazīt kluso eņģeli Poielu, ļoti radošo eņģeli Eladiju, eņģeli Laviju, kurai ir visbrīnišķīgākie rozā vaidziņi pasaulē un kura mīl kaķus, kā arī ar ļoti daudz talantiem apveltīto eņģeli Arielu, kura nu jau atgriezusies savās debesu mājās.
Māksliniece stāsta: "Viņa rakstīja romānu, kad mēs satikāmies, viņa gleznoja, viņa bija arī ļoti, ļoti kautrīga. Viņa man stāstīja, ka viņai ir vieglāk saprasties nevis ar saviem vienaudžiem, bet, piemēram, ar ārstiem, kas atnāk parunāties, jo viņa vienkārši bija ļoti, ļoti gudra, daudz gudrāka par saviem vienaudžiem.
Visvairāk mani aizkustināja viens moments. Mēs jau bijām daudz kopā darījušas, bet toreiz Arielai nebija spēka, un es viņai teicu – klau, es varu tevi uzzīmēt šoreiz! Es jutu, ka viņai gribētos, bet viņa man teica nē, es viņā jutu tādu disonansi.
Mēs parunājāmies vēl, un tad viņa teica – redzi, man šodien izkrita pēdējās skropstas, man bija tik biezi mati, es tos nevaru aizmirst.
Es viņai teicu, ka neviens jau nevar otru uzzīmēt, ja viņš neredz skaistumu, kas ir tajā cilvēkā. Ja jau es esmu pie tevis atnākusi, tad es tevī redzu skaistumu, ko tu pati varbūt nesajūti. Pēc tam es skicēju, viņai bija spēks kādu stundiņu, un es prasīju – vai tu redzi to, ko es tevī saredzēju? Viņa teica – jā! Tas man bija kā medālis pie krūts, ka viņa saredzēja to, ko redzēju es."
Veltas Emīlijas Platupes darbu sērija "Pieskaries eņģeļiem" labi sasaucas ar abu pārējo izstādes dalībnieču darbiem. Zanes Shumeiko tekstildarbi veltīti katra cilvēka iekšējam bērnam, bērnības atmiņām un paaudžu saiknēm. Savukārt Artas Skujas grafiku sērija "Dvēseles kustības" ir, kā autore pati saka, – viņas svētceļnieces piezīmes daudzu gadu garumā.
Izstāde Tallinas ielas kvartāla "Projektu mājā" apskatāma līdz 13. septembrim.
