"TUR telpa" jau trīs gadus darbojas Tallinas ielas kvartāla stūrī līdzās koncertzālei "Tu jau zini, kur". Kādreiz šeit bija sanitārā transporta autobāze, bet šodien plašās telpas ar septiņus metrus augstiem griestiem ir mākslinieku vadīta vieta jaunām idejām un eksperimentiem mākslā.
Latvijā dzīvojošais nīderlandiešu mākslinieks un kurators Eds Shautens ir viens no "TUR telpas" radošās komandas. "Man šī telpa ļoti patīk. Tai ir raksturs! Man kā māksliniekam tas ir izaicinājums – šādā vietā kūrēt izstādes ar citu mākslinieku dalību, jo mākslai ir jāveido dialogs ar šo telpu," viņš neslēpj. "Tās īpašo personību nevar ignorēt. Bet tas ir jauks izaicinājums – gan man kā kuratoram, gan pašiem māksliniekiem! Šī izstāžu zāle nav klasiskais "baltais kubs", kurā mākslinieki var vienkārši iekārt savus darbus.
Par to ir arī visa "TUR telpas" ideja – tā ir pašu mākslinieku radīta izstāžu zāle, kurā mēs palīdzam māksliniekiem ar viņu darbiem izveidot aizraujošu stāstu."
"TUR telpa" sevi redz kā plašai sabiedrībai pieejamu laikmetīgās mākslas telpu, kas nebiedē ar sarežģītiem konceptiem un akadēmiskiem tekstiem, vienlaikus arī nevienkāršojot pašu mākslu.
Vasarā agrākās autobāzes vārti ir vaļā un izstāžu telpa burtiski saplūst ar Tallinas ielas kvartāla pagalmu. Bet ziemās pārsvarā nāk zinātāji, jo ir jāatrod pareizās durvis. Tāpēc 17 mākslinieku kopizstāde laikā pirms Ziemassvētkiem ar iespēju iegādāties izstādē redzamos darbus ir mēģinājums paplašināt apmeklētāju auditoriju. Kamēr kuratori strādā pie 2024. gada izstādēm, nolemts izmantot šī gada nogales pauzi un saaicinātu vienkop tos māksliniekus, kas "TUR telpas" trīs darbības gados šeit jau kādreiz izstādījušies.
Aicinājumam piedalīties izstādē ar kādu darbu par tēmu "skatīties nākotnē, skatoties pagātnē" atsaucās 17 no 21 māksliniekiem, un viņu idejas ir ļoti atšķirīgas. Ar dažām no tām iepazīstina Eds Shautens: "Piemēram, pašlaik mēs stāvam pie Andra Kaļiņina darba. Viņam šeit bija izstāde šā gada sākumā. Savos darbos viņš daudz pēta krāsu pigmentus un ar tiem saistītas idejas. Divi šeit skatāmie darbi – "Van Daika brūnais" un "Karaliski zilais" – ir no iepriekšējās izstādes, bet šai grupas izstādei viņš piedāvā trešo, sapludinot Van Daika brūno un Karaliski zilo pigmentu vienā darbā. (..) Savukārt šeit ir Annas Malickas darbs. Viņa strādā ar audumu un veido laikmetīgus gobelēnus, ļaujoties šujmašīnas ritmam. Savos darbos viņa atsaucas uz ļoti seno gobelēnu tradīcijas, bet ieliek to laikmetīgā rāmī."
Pārstrādāti materiāli pamanāmi vēl vairāku mākslinieku darbos un idejās par pagātnes un nākotnes satikšanos. Piemēram, Jānis Dzirnieks izmantojis siltumizolācijas materiālus; Miķelis Mūrnieks – vecas žalūzijas. Bet Inga Erdmane savu darbu veidojusi, pārnesot uz vecām flīzēm Liepājas Karostā atrastas nezināmas 20. gadsimta 60. gadu kāzu fotogrāfijas un šajā saplūsmē radot jaunu stāstu. Darbs tapis, domājot gan par šo nebūt ne vienkāršo telpu, gan par ne-vienkāršiem procesiem sabiedrībā.
"Darba ideja ir saistīta ar nupat pieņemto partnerattiecību likumu," skaidro Erdmane. "Latviešiem ir tradīcija gadu laulībā saukt par "papīra kāzām", ir arī sudraba, zelta, rubīna kāzas… 20 laulībā nodzīvotus gadus sauc par "porcelāna kāzām". Jo principā pēc tiem 20 gadiem viss tev kāzās dāvātais porcelāns ir sadauzīts! Tā ir kā reference, ka tev ir jāpārskata savi stereotipiskie viedokļi un jāiztīra tā māja, jāpielāgojas jaunam dzīves ritmam."
Savukārt Krišjānis Elviks, kurš pašlaik dzīvo Berlīnē un personālizstādi "TUR telpā" veidoja pirms trim gadiem, "Nākotnes retrospekcijām" radījis instalāciju no pārstrādāta apģērba, kam ir vistiešākā saikne ar viņa pagātni un nākotnes izjūtām. Mākslinieks stāsta: "Viens no šiem apģērbiem ir baltās džinsas, kurās es performēju šeit, savā personālizstādē pirms vairākiem gadiem. Un tad ir kamuflāžas jaka, kas ieguva pilnīgi citu nozīmi, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Jau tolaik man radās sajūta, ka es vairs nespēju uzvilkt šo apģērba gabalu. Turpinoties tam, kas pašlaik notiek Palestīnā, es sapratu: vēl jo mazāk spēju to uzvilkt. Tā ir arī tāda kā dusmu izlāde: dekonstruējot esošas lietas un no tām radot jaunas struktūras, es veidoju tādus kā tīklu pinumus, kas saistās arī ar trauksmi un to, kā šīs trauksmainās domas skrien un klejo pa prātu. Rezultāts ir fragmentāra instalācija, kurā nāk iekšā arī šis džinsu elements, ko es pielietoju savos darbos kā tādu regularitātes simbolu. Darbs saucas "Neregulārā regularitāte".
Domājot par skatu nākotnē, man arvien vairāk šķiet, ka es lasu vēstures grāmatas par karu 20. gadsimtā. Liekas, ka es skatos nevis nākotnē, bet uz to, kas ir bijis.
Viena no manām pirmajām televīzijas atmiņām ir par to, ka Palestīnā notiek karš. Tagad man ir 31 gads, un tas joprojām notiek."
Māksliniecei Kristīnei Krauzei-Sluckai izstāde "TUR telpā" pērn sakrita ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, uz ko viņa reaģēja arī savos darbos. Bet šai grupas izstādei viņa izvēlējusies darbu no aizpērn tapušā projekta "Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes", kas pievēršas ekoloģijas tēmai. Viņa stāsta: "Mani interesēja fotoķīmijas neredzamā puse un nostalģija pēc analogā, krāsainā attēla. Pētot dziļāk, atklājās, ka viens no lielākajiem ražotājiem ilgus gadus ir noklusējis problēmas ar notekūdeņu savākšanu, un tas viss ir nonācis gruntsūdeņos. No otras puses, mums kā māksliniekiem patīk šie produkti, mēs tos pērkam un lietojam… Šis darbs ir procesā balstīts: es ņēmu ūdens slānīti un pludināju tajā šo fotoķīmiju uz gaismjutīgā papīra. Kad ķīmija nosēdās, tapa šie antropomorfiskie zīmējumi, kas atgādina estētiku, skatoties zem mikroskopa, kā veidojas jaunas dzīvības formas. Man likās jēdzīgi, ka tieši pats materiāls vizuāli mēģina runāt par lietām, ko mēs vēl īsti neredzam. Vai un kā tas nākotnē manifestēsies, vēl ir neatbildēts jautājums."
Bet uz blakus sienas sasēduši mākslinieces Sabīnes Verneres tušas darbi ar nosaukumu "Ķermeņa intuīcija". "Tā kā izstādes kopējā tēma ir "Nākotnes retrospekcijas", man šķiet, ka šī ķermeņa intuīcija varētu būt kā tāds ceļvedis nākotnes ceļos," norāda Vernere. "Strādājot pie šīs sērijas, es mazliet palasīju dažādus pētījumus, un man likās zīmīgi, ka cilvēkiem, kas vairāk seko ķermeņa intuīcijai, mēdz būt godīgāks morālais kompass. Tas man likās ļoti būtiski attiecībā uz nākotnes perspektīvām. Tā ka – ieklausāmies savā ķermenī un tā intuīcijā, jo ķermenis melot nemāk!"
Verneres un vēl vairāku mākslinieku iepriekšējās izstādes "TUR telpā" vēlāk nominētas Purvīša balvai. "TUR telpu" viņi raksturo ar vārdiem "kopienas sajūta". Interesanta telpa Rīgas kultūrvidē, kur satiekas dažādu paaudžu un jomu mākslinieki un kurā ir brīvība kļūdīties. Un tam ir liela nozīme radošajā darbā, uzsver arī kurators Eds Shautens: "Kļūdas ir normāla eksperimentu un riska sastāvdaļa. Varbūt kaut kas neizdosies tā, kā tu biji iecerējis, bet tas nekas. Tikai tā var rasties kaut kas jauns un interesants! Zinātnē kļūdas ir dzinējspēks – gan Lielā sprādziena teoriju, gan penicilīnu taču atklāja kļūdas pēc.
Manuprāt, ir svarīgi arī mākslā ļaut kļūdīties. Turklāt mākslinieku kļūdas nevienu nenogalinās.
Tāpēc vēlamies radīt vidi, kur mākslinieki brīvi var izmēģināt kaut ko jaunu, kaut ko citādu, un nebaidīties, ka kaut kas nesanāks. Un mēs kā kolēģi un izstāžu zāles komanda esam līdzās, lai viņus atbalstītu."
Izstāde "Nākotnes retrospekcijas" Tallinas ielas kvartālā būs atvērta ceturtdienās un piektdienās no pieciem līdz astoņiem un brīvdienās no vienpadsmitiem līdz četriem. Darbus varēs apskatīt un pēc vēlēšanās arī iegādāties līdz 22. decembrim. Bet nākamā gada programmu "TUR telpa" sāks ar mākslinieces Luīzes Rukšānes izstādi.
