Šovasar Rīgas Starptautiskajā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē izstādīta Emmas Sofias darbu kopa, kas veltīta ekoloģijas tēmai; ciklā tekstilija apvienota ar glezniecību. Savukārt mākslinieces jaunākajā personālizstādē "M/Galerijā" dominē glezniecība: marīnas motīvā gleznotās ainavas kopā ar aprakstiem pie darbiem liek pievērsties nopietnai tēmai par mentālo veselību.
Daļa no izstādes "Trauma, kā jau trauma" tapšanas bija sociālā aptauja, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj Emma Sofia: "Es cilvēkiem uzdevu jautājumu par viņu dzīves traumatiskākajām pieredzēm – piedzīvotu fizisko vardarbību, seksuālo vardarbību vai emocionālo vardarbību. Visas intervijas apkopojot, es izveidoju šo izstādi. Tieši stāsts ir pats galvenais šajā izstādē. Marīnas, ko es gleznoju, ir ļoti maigas, plūstošas lakoniskas. Man patīk koncepts, ka ne vienmēr zem visa skaistā ir labais. Es veidoju to pretējo, ka zem skaistā ir apslēpts nesmukums. Tas ir līdzīgi kā mūsdienās [darbojas] sociālie tīkli: mums rāda skaistās dzīves, bet kas tām ir apakšā, mēs nezinām.
Es ar savām gleznām mēģinu parādīt to, ka zem visa skaistā mūsu sabiedrībā notiek šausmīgas lietas – traumas, vardarbība."
Lūk, daži fragmenti no izstādē lasāmajiem stāstiem:
"Viens no atmiņu savārstījumiem: intīma tuvība, kas beidzās ar skandālu, kura rezultātā mans kailais ķermenis tika vilkts pa grīdu aiz matiem. Iemesli un nobeigums ir izplūduši, palikusi tikai šī bezpalīdzības un kauna aina".
"Tēt, tu nekad nebiji man blakus, bet man tevi vajadzēja. Es ļoti centos, lai kaut reizi no tevis dzirdētu vārdus "es ar tevi lepojos". Tagad es dzenos pēc uzslavām, vecākiem vīriešiem, kas līdzīgi tev, jo tā es iegūstu to, ko gribēju saņemt no tevis".
""Es tev nepārmetu, bet tu visu dari slikti". Emocionālā vardarbība lika man noticēt, ka visu daru slikti – kā māte, kā sieviete, kā cilvēks. Bija nepieciešami pieci gadi un krīzes centra palīdzība."
Teju visas izstādītās marīnas tapa vienlaikus ar saņemtajiem pieredžu stāstiem, tomēr viens darbs radīts vēl pirms tam, atzīmē Emma Sofia. Šī darba aprakstu, daloties ar savu pieredzi, aicināti veidot izstādes apmeklētāji (pie gara papīra ruļļa atstāts rakstāmais).
Jūras ainavu gleznošana autorei pašai ir kā dabas terapija:
"Būšana pie dabas ļoti palīdz mentālajai veselībai. Gleznojot jūru, tu aizmirsti par problēmām, kļūsti mierīgāks, stress nokrītas. Tā ir meditācija, kur tu mēģini tikt ar traumu galā un sakopot domas."
Jāpiebilst, ka starp gleznām atrodams arī viens tekstilmākslas darbs – spogulis. "Spoguļa koncepts ir, ka tu ieskaties sevī, savā traumā; tu redzi savu atspulgu, savas ēnas un tu vari pavadīt ilgāku laiku ar savu acu skatienu. Ne visi var pavērot sevi spogulī, piemēram, 20 minūtes. Tas ir diezgan grūts uzdevums – ieskatīties sevī un novērtēt visu, kas tevī ir. Šis darbs ir kā apkopojums visām gleznām: kad tu izlasi visus stāstus, izej tiem cauri, pēc tam tu paskaties spogulī, cik taisnīgs tu esi pret sevi," skaidro māksliniece.
Iepriekšējā Emmas Sofias izstāde ar nosaukumu "Te ir atslēga" "M/Galerijā" notika pirms diviem gadiem. Tajā bija skatāmi gobelēni, un tēmas ziņā arī ar savu problemātiku – par alkohola un narkotiku lietošanu jauniešu vidū. Jaukie rozā pūkainie tekstildarbi vērsa uzmanību atkarībām.
"M/Galerija" ir laikmetīgās mākslas galerija, kas atrodas vienā no vēsturiskajām fon Stricka villas ēkām. Emmas Sofias personālizstāde "Trauma, kā jau trauma" apskatāma ēkas pirmā stāva divās telpās līdz 7. septembrim.
