Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste atklāj, ka radoši ļaudis no Ukrainas braukuši arī agrāk, taču pagājušā gada februāris pārvērta daudzu dzīves, arī rakstnieku mājā: "Kad sākās karš, neatbrauca arī tie, kam bija jāatbrauc, karš daudzu dzīves pārmeta uz citu pusi. Daži aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu, sakot, ka viņi nebrauks nekur prom no dzimtenes. Citi kara sākumā atbrauca – mēs arī viņiem uzrakstījām, visiem, kurus mēs zinājām, teicām, ka ņemsim arī tad, ja būs bērni vai dzīvnieki, jo situācija ir tāda, kāda ir. Protams, atbrauca un brauc joprojām. Bija arī tā, ka puišus neizlaida, nezināja, vai varēs atbraukt vai ne, pēc tam palaida, bet noteiktā laikā bija jābūt atpakaļ. Bija sievietes, kuras atbrauca tieši no karadarbības zonas. Mums tas bija ļoti tiešs pārdzīvojums."
"Kamēr vien pasaulē ir cikādes un olīvas" – šo dzejas rindu, ko radījis krievu izcelsmes pasaulslavenais rakstnieks Vladimirs Nabokovs, kurš lielāko dzīves daļu nodzīvoja emigrācijā, kā savas grāmatas virsrakstu, kas izdota Kijivā par senās Krimas vēsturi pirms divtūkstoš gadiem, izmantojusi autore no Austrālijas Tatjana Bonča-Osmalovska, kura dzimusi Krimā, dzīvojusi Krievijā, pārcēlusies uz dzīvi Austrālijā un šobrīd Ventspilī raksta dzeju, arī par kara skaudro realitāti. Sarunā, kurā viņa piemin vēstures atkārtošanos un cilvēces nespēju mācīties no pagātnes, rakstniece uzsver propagandas graujošo spēku. Cilvēki ir kļuvuši par rotaļlietām vadošā režīma rokās. Krimā viņa nav bijusi no 2013. gada.
"Cilvēkus izmanto netīrās spēlēs, politiskās un kara spēlēs, pseidopatriotriskās. Tas ir šausmīgi, kas notiek masveidā ar cilvēkiem, propaganda, kas nāk no visiem kanāliem – no radio un televīzijas. Tāda sajūta, ka viņiem nav problēmu ar ieročiem vai ekipējumu, bet galvenais ir visu enerģiju un naudu veltīt cilvēku smadzeņu skalošanai. Es esmu pārliecināta, ka tam tiek tērēts milzīgi daudz naudas. Es divdesmit gadus dzīvoju Austrālijā, un es redzu, ka tur ir tādi spēki, kas acīmredzami no tā barojas, un oficiālā Krievija to tikai piebaro," teic rakstniece.
Tagad visa ierastā kārtība ir sagrauta, tiek pārtrauktas attiecības ar vienaudžiem, kuri šķiet it kā gudri un izglītoti cilvēki, bet tic propagandai, saka rakstniece. Viņa pauž savu redzējumu par to, kā Krievijā tiek veidota cilvēku doma, kā cilvēki tiek ietekmēti un burtiski zombēti: "Par to es esmu rakstījusi vienā citā stāstā, kas ir šajā grāmatā. Tā ir mana pārliecība, ka viens no daudzajiem noziegumiem, par ko sodīs Krievijas režīmu, būs emocionāla vardarbība un ilgstoša cilvēku morāla ietekmēšana. Par to, ka no normāliem bērniem un cilvēkiem izaudzina zombijus."
Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā šobrīd var izlasīt vairākas autores grāmatas. Mājas vadītāja Andra Konste stāsta, ka kara sākumā rakstījuši arī krievu rakstniekiem, kuri bijuši Ventspilī. Lielākā daļa nosodījuši karadarbību Ukrainā: "Krievi faktiski nav bijuši tagad, bet baltkrievi gan atbrauc. Mums nākamā mēnesī arī būs divi baltkrievi. Meitene dzīvo visu laiku Londonā, bet puisis ir no Baltkrievijas. Tur arī situācija ir ļoti sarežģīta, tie, kuri atbrauc, lielākoties ir brīvības cīnītāji. Atceros, ka vasarā pie mums bija viena baltkrievu meitene, tieši tajā laikā apcietināja viņas draugus, kuri cīnījās par cilvēktiesībām, arestēja uz 15 gadiem, cik ļoti viņa raudāja… Jaunus cilvēkus [notiesāja], ap 28–30 gadus vecus."
Andra Konste atklāja, ka martā ieradīsies divi cilvēki no Ukrainas, bet kopumā šogad plānots Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā uzņemt vairāk nekā 20 ukraiņu rakstniekus. Tiek īstenota arī Ziemeļvalstu institūtu programma ukraiņu atbalstam. Bet jautājums ir, kādā valodā sarunāties, jo viņi nelabprāt runā krieviski.
