Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Silvija Brice saņem Dz.Soduma balvu

Tulkotāja Silvija Brice: Novatorisms ir autora prerogatīva, bet tulkotājs izspēlē iedoto scenāriju

Tulkotājas Silvijas Brices iniciāļi uz grāmatas vienmēr ir kā kvalitātes zīme un rādītājs, ka tulkojums būs izcils. Viņai piešķirta Soduma balva par vācu rakstnieka Gintera Grasa pēdējās grāmatas “Par beidzamību” tulkojumu. Brice šo darbu darīja ar lielu atbildību, jo Grass bija arī viņai ļoti tuvs draugs un domubiedrs.

Bija laiks, kad tulkotāju vārdu varēja atrast grāmatas pēdējās lapās, tehniskajā pasē. Beidzot apgādi sākuši arī tos drukāt redzami. Uz grāmatas “Par beidzamību” vāka ir arī Silvijas Brices vārds.

“Gintera Grasa pēdējo grāmatu es tulkoju tāpēc, ka bija stipra iekšēja sajūta, ka esam viņam to parādā. Tā nav tā literatūra, ko masveidā pirktu izklaides labad. Es jutos pārsteigta un pateicīga, ka Soduma žūrija ir saskatījusi to, ko dēvē par novatorismu.

Novatorisms jau ir autora prerogatīva. Tulkotājs tikai izspēlē viņam iedoto scenāriju. Bet sabojāt var jebkuru grāmatu.

Ja reiz autors bijis novatorisks, tulkotājam jādara viss, lai atbilstu. Sodums ir liels vārda meistars. Ginters Grass ir liels vārda meistars,” saka Brice.

Fotogrāfijā redzmi kopā autors un tulkotāja. Grass un Brice kļuva par “tu draugiem”. Tās bija unikālas attiecības līdz pat Grasa nāves stundai.

“Tādas neveidojas ar katru autoru, tās bija ļoti īpašas attiecības, un es teiktu, ka ne tikai Eiropas, bet pasaules kontekstā. Viņam bija 10-12 tulkotāji, kurus viņš pulcēja ap sevi. Sākot ar darbu analīzi un atbildēm uz mūsu jautājumiem, beidzot ar cienāšanu ar lēcu zupu, kas viņam bija ļoti īpašs ēdiens. Mēs ciemojāmies gan viņa lauku mājā, gan darbnīcā, kur viņš strādāja pie savas stāvpults. Un izbraucām uz 10 dienām uz Gdaņsku, kādreizējo Dancigu, desmit dienas bijām kopā. (..) Mēs bijām “tu” draugi, mēs kopā dzērām šņabi un tamlīdzīgi,” stāsta Brice.

“Par beidzamību” Grass pabeidza īsi pirms nāves. “Atvadas no dzīves, atvadas pašam no sevis. Bet ļoti pašironiskā veidā. Vietumis jāsmejas pilnā kaklā. Vietumis tas ir ļoti smeldzīgi. Tu paklusē un padomā. Tie dzejoļi, kas tur ir, ir pilnīgi bez pretenzijas uz kaut kādu augsto poēziju. (..) Šajā grāmatā viņš ir gribējis parakstīties zem sava mūža darba ar stingru roku un ar ironisku smaidu mazliet,” stāsta tulkotāja.

Viņa atzīst, ka tulkošana nekad nav astoņu stundu darbs. “Dažreiz es sevi nevaru piespiest iet gulēt vakarā, tajos pulksten vienos vai divos, jo man iet tik labi. Ziniet, kino ļaudīm ir tas teiciens – var aiziet gaisma, ir jāķer. Ja aiziet gaisma, no rīta nav atnākusi, nevari iesākt. Tad tu nedari neko,” saka tulkotāja.

Savukārt pēc tam, kad tulkotā grāmata jau sākusi ceļu pie lasītāja, Silvija Brice par pārdošanas apjomiem neinteresējas. Lai gan atzīst – tā vienmēr ir neizskaidrojama lieta, kāpēc vienu grāmatu lasa, bet citu – ne.

“Lai es sekotu līdzi liktenim, man no tiem skaitļiem ir bail, es nejautāju, cik ir pārdots. Man nav lielu ilūziju par tiem skaitļiem. Tāds vienradzis krūmos, ej nu sazini, tā vienmēr ir laimes spēle. Cik apgādi sākumā bija noraidījuši “Poteru”? Neviens izdevējs nekur pasaulē nevar būt drošs. Reizēm grāmatnīcā pilnīgi bezkaunīgi izvelku plauktā savu grāmatu un nolieku, lai redz. Bet tie ir sīkumi,” atklāj Brice.

Tulkotājas smiekli ir garšīgi un lipīgi. Kā teksti, kurus viņa tulko no angļu un vācu valodas. Tikai jāķeras pie lasīšanas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Literatūra
100 g kultūras
Jaunākie
Populārākie
Interesanti