Lielākais gandarījums, kad redzi – tevis tulkoto darbu lasa un pēc tam neiesviež kaktā, atzīst viena no labākajām grāmatu tulkotājām Latvijā Silvija Brice. Par savu ikdienas darbu viņa runā ar aizrautību, vienlaikus gan atzīstot – tā ir skaista, bet vientuļa profesija. Ko nozīmē grāmatu tulkošana laikā, kad pat izdevēji atzīst – grāmatas lasa mazāk un izdot ir arvien grūtāk, un kādi ir tulkotāja ikdienas prieki un bēdas?
„Tulkošanas process nekad nenotiek normāli, jo tur jābūt ļoti dīvainam cilvēkam, un man aizvien vairāk tā sāk likties. Un nevis par sevi, bet par visu brālību,” tā smejot savu darbu īsi raksturo viena no labākajām Latvijas tulkotājām Silvija Brice.
Latvju mēlē viņa pārlikusi vairāk nekā 150 grāmatu. Tostarp tādas, kam dažs labs viņas amata brālis baidītos ķerties klāt. Brices tulkoto grāmatu skaitā ir Rušdi, Grasa, Vulfas, Bīvora un citu autoru darbi.
Un strādājot ar šādu, ļoti labu literatūru, tulkotājam jāspēj ne tikai atrast pareizos vārdus, bet jānodarbojas arī ar pētniecību. Lai noķertu pilsētas sajūtu, saprastu detaļas un spētu tās iztēloties, noder jebkurš līdzeklis. Ja iespējams aizbraukt uz vietu, kur notiek grāmatas darbība – ideāli. Ja ne, jāņem talkā palīglīdzekļi.
„ Pašlaik es tulkoju šveiciešu rakstnieka Patrika Marsjē “Nakts vilciens uz Lisabonu”. Darbība notiek Lisabonā. Tur es neesmu bijusi, tāpēc man ir jāiegūst kaut kāds priekšstats vienalga no kādām filmām, bildēm, „jūtūbiem” un visa kā, lai es stādos priekšā, kas tas reāli ir, kas tas ir, kā nozūd viņu tramvajiņš, kas nozūd pie bruģētas ielas. (..) Man vajag to sajūtu. Tā nav anonīma pilsēta, neviena pilsēta nav anonīma, lai viņu iepazītu, ja pats neesi bijis, tad nu, lūdzu, tas ir pirmais, ar ko jāsāk.”
Ražīga darba diena grāmatu tulkotājam nozīmē aptuveni desmit stundas pie rakstāmgalda, gandrīz no tā neatejot. Tādās
īpaši veiksmīgās dienās var iztulkot aptuveni 20 lappušu jeb vienu autorloksni. Tas gan izdodas ne vienmēr. Ir reizes, kad doma iesprūst vienā teikumā vai nekādi neizdodas atrast konkrētā vārda skaidrojumu.
„Piemēram, šeit ir bilde ar baznīcas priekšmetiem, ko man ļoti vajadzēja, kad es tulkoju Grasa “Skārda bungas”. Jo man no vizuālā vēl ir jāsaprot, kas tas ir latviski. Vai kaučuka augi. Tu esi apkrāvies ar piezīmēm, ar visu, un tad tu, pakausi kasīdams un kafiju dzerdams, ņemies ar to visu.”
Arī kuriozu tulkotāja darbā netrūkst. Tie saistīti gan ar neloģiskām teksta vietām, ko pats autors nav pamanījis. Piemēram, gari un plaši aprakstot, kā kartupeļi Sibīrijā tiek stādīti rudenī. Gan dažādo vārdu nozīmi, kad, saskaņā ar tulkojumu, dzirnavu strādniekam iznāk nomirt jaunam, nēsājot smagus dēļus. Pēcāk izrādās – angliski viens vārds nozīmē gan dzirnavas, gan gateri.
„ Rakstnieki mēdz sajaukt, aizpriecāties par savu veiklo sižetu un aizmirst, ka darbība nupat notika virtuvē, un tagad viņa notiek viesistabā. Cik reižu man nav bijis - viņš piecēlās, pēc lapas atkal piecēlās, lai gan nekad nav sēdējis. Tas ir uz katra soļa. Un jo vieglāks tas žanrs, jo lustīgāk tur iet ar šīm lietām.”
Brice pati izvēlas, ko tulkot, un atzīst – lai gan atalgojums par grāmatu tulkošanu ir nepietiekams, viņa nespētu darīt ko citu: „Vērotājam no malas tā ir diezgan garlaicīga dzīve, ja negadās smukas bildītes vai skaists video. Bet gribas sacīt - mums tas ir dzīvesveids un tādu neizvēlas, ja tas ļoti nepatīk.”
