Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Sergejs Moreino lasa stāstu "Tirkīzs"

Kultūras rondo

Top jaunas filmas, bet nozarē ir daudz neatbildētu jautājumu. Saruna ar Ditu Rietumu

Regīna Ezera. Rakstnieces dzīve, valoda un literārais mantojums

Regīna Ezera. Rakstnieces dzīve, valoda un literārais mantojums

Rakstniecei Regīnai Ezerai 20. decembrī apritētu 90 gadi. Viņa tiek uzskatītā par vienu no svarīgākajām latviešu psiholoģiskās prozas autorēm, un viņas nozīmīgais sniegums latviešu literatūrā turpina dzīvi teātra izrādēs un literatūras pētnieku darbos.

Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš stāstīja par savu satikšanos ar Regīnas Ezeras darbiem: “Šeit jāskatās divos līmeņos. Kā pavisam mazam bērnam tā noteikti bija “Ezera sonāte”, jo gan mana māte, gan vecmāmiņas ļoti dzīvoja līdzi galvenajai varonei un tās pārdzīvojumiem, šim mīlas stāstam. Tas man noteikti iespiedās atmiņā, un es domāju, ka ļoti daudziem tas ir iespiedies atmiņā neatkarīgi no vecuma un brīža, kurā šī filma ir redzēta.

Tāda tuvāka iepazīšanās ar Regīnu Ezeru man notika vidusskolas laikā, kad es izlasīju romānu “Zemdegas”.

Protams, bija uzdots ļoti detalizēts uzdevums, es atceros – bija milzīga tabula, kurā bija ļoti daudz jautājumu, un tas šķita tik mokoši. Es vēlos vakaros lasīju pa vienai no novelēm, kuras kopā ir sešas, un biju ārkārtīgi aizrāvies. Tas bija viens no spēcīgākajiem literārajiem pārdzīvojumiem vidusskolas laikā.”

Rakstniece Nora Ikstena savukārt Regīnu Ezeru iepazinusi tuvāk, pateicoties “Prozas lasījumiem”. Vedot Regīnu Ezeru uz festivālu, gan turpceļš gan atpakaļceļš vienmēr esot bijis īpašs brīdis, atzina Nora Ikstena.  Pavisam pirmais kontakts abām rakstniecēm bijis, pateicoties Noras Ikstenas darbam “Dzīves svinēšana".

“Man atmiņā ir tāda gara telefonsaruna ar Regīnu, tas bija apmēram pusgadu pēc tam, kad bija iznākusi “Dzīves svinēšana”. Regīna man piezvanīja, un viņa cīnījās ar savu romānu “Esamība”, ko, kā mēs zinām, viņa tā arī neuzrakstīja. Viņai bija tāda vīzija galvā radusies, ka es varētu braukt dzīvot pie viņas, būt viņas literārais sekretārs un palīdzēt viņai strādāt pie tās grāmatas, bet es biju pārāk jauna, man bija pārāk liela pietāte un arī bailes no viņas, atzīšos, un es to neizdarīju,” stāstīja Nora Ikstena.

“Esamība ar Regīnu”

Pēc Regīnas Ezeras nāves 2002. gadā Nora Ikstena uzsāka darbu pie rakstnieces radošās biogrāfijas “Esamība ar Regīnu”. Darbs ar plašo materiālu, kas saistīts ar Regīnas Ezeras dzīvi un darbiem, kā arī sarunas ar viņas meitu, ļāvis iepazīt rakstnieci tuvāk.

“Es uzrakstīju grāmatu “Esamība ar Regīnu”, kuras pamatā bija Regīnas pašas pieraksti, dienasgrāmatas un ilga, vismaz pusgadu gara saruna ar Regīnas Ezeras meitu Aiju Vālodzi. Es atceros to vasaru, kad mēs ar Aiju sēdējām gandrīz katru otro dienu “Briežos” un gājām cauri Regīnas Ezeras pierakstiem un runājām. Tā arī radās grāmata “Esamība ar Regīnu”, kas man bija ļoti liels pārbaudījums, jo tā nebija biogrāfija, tā tomēr bija balstīta uz pašas Regīnas tekstiem. Man bija milzīga pietāte un radošas bailes, ka es darbojos ar tik liela mēroga rakstnieces uzrakstīto. Rezultātā es domāju, ka tā grāmata sanāca kā stāsts par to, kā ir dzīvot tajā radīšanas režīmā,” stāstīja Nora Ikstena

Nora Ikstena arī guva ieskatu Regīnas Ezeras darba rašanās procesā: “Viņa pati bija izgājusi cauri ļoti garam attīstības posmam. Kad es rakstīju “Esamību ar Regīnu”, es lasīju pirmos Regīnas Ezeras stāstus par padomju laiku ikdienu. Viņai jau tad bija 35 gadi.

Es biju diezgan pārsteigta, cik ļoti viņa sākumā ir taustījusies un nesapratusi, ko īsti prozā viņa grib. Un tad pēkšņi piecu gadu laikā notika pilnīgs atspēriens un lēciens un radās viens meistardarbs pēc otra.

Tas viss viņā bija dziļi noslēpts. Viņa ārprātīgi strādāja, viņa rakstīja tik daudz un tik daudz domāja par to, ko rakstīja, un tik daudz pierakstīja, un visu laiku meklēja dzīves mazos notikumus.”

Nora Ikstena arī atzīmēja, ka, viņasprāt, Regīna Ezera visu darījusi ļoti pamatīgi, nav bijušas nevienas dzīves minūtes, kurā viņa nerakstītu.

“Mans mīļākais Regīnas Ezeras darbs noteikti ir "Aka". Tad, kad es rakstīju grāmatu, līdzīgi kā tad, kad es lasīju Raiņa piezīmes, rakstot eseju par “Jāzepu un viņa brāļiem“, es beidzot sapratu, kā tas bija, kā un kāpēc Rainis uzrakstīja “Jāzepu”. Es gāju cauri arī visiem Regīnas biogrāfiskajiem materiāliem, viņas pašas stāstam, viņas pašas nelaimīgajai mīlestībai ar Gunāru Priedi publicētajās mīlas vēstulēs. Tad es arī sapratu tā darba radošo tehnoloģiju – kā tas notiek, ka no tā dzīves materiāla, no tā dzīves skarbā rieciena top tik filigrāns un tik skaists mākslas darbs. “Aka” noteikti ir mana mīļākā grāmata,” skaidroja Nora Ikstena.

“Man liekas, ka viņa bija vīlusies gan tajā laikā, kas bija atnācis, viņai likās, ka viņa nevienam nav vajadzīga un ka īstenībā arī literatūrai nav nekādas jēgas, bet tomēr viņa rakstīja, rakstīja un rakstīja. Man liekas, ka tā ir tāda liela spēka zīme. Neskatoties uz ļoti šaurajiem sadzīves apstākļiem, kādi viņai tolaik bija, viņa uz to visu spēja paskatīties ar tādu ironiju. Mēs jau, protams nezinām, kā tas bija ikdienā, bet katrā ziņā viņa uz āru nekad to neiznesa,” stāstīja Nora Ikstena.

Novērtēt un nebūt opozīcijā – Regīna Ezera un jaunie autori

Gan rakstniece Nora Ikstena, gan arī literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš izcēla Regīnas Ezeras labvēlīgo attieksmi pret jaunās paaudzes rakstniekiem.

“Ja domā par Regīnu, tad arī ir jādomā par šo paaudžu lietu, jo viņa bija ļoti atvērta jaunajai paaudzei, neraugoties uz to, ka viņas dzīves veids 90. gados jau bija visai noslēgts.

“Prozas lasījumi” viņai bija svētki katru gadu. Mēs centāmies kā tādi jauni, zaļi iesācēji viņai šos svētkus vienmēr arī sagādāt,” stāstīja Nora Ikstena.

Jānis Ozoliņš ar šo labvēlību saskāries savā disertācijas pētījumā par Andru Neiburgu: “Ja mēs atceramies Andras Neiburgas pirmo krājumu “Izbāzti putni un putni būros”, arī Evas Rubenes darbu, Regīna Ezera tiem rakstīja priekšvārdus. Protams, ka Regīna Ezera tajā brīdī literatūrā ir ļoti liela figūra un jaunajām autorēm tas ir liels pagodinājums. 80. gados, es atgādināšu, ir tā sajūta, ka trūkst tā jaunā dzinuļa, kaut kas ir aizkavējies, daudzi autori, kas ir izpelnījušies lasītāju cieņu un mīlestību, ir vēl pieejami, bet trūkst tādu jaunu spēku ienākšanas. Tad pēkšņi 80. gados, ko mēdz arī dēvēt par jauno prozas vilni, dažādu vēsturisku apstākļu dēļ debitē daudz jaunu prozas autoru, to skaitā autores, kuras tika paliktas zem nosaukuma “jaunās dusmīgās”.”

Literatūrzinātnieks arī atzīmē, ka sieviešu autoru sniegums Eiropas literatūras laukā ar 20. gadsimta vidu kļūst arvien nozīmīgāks.

“Minot Andras Neiburgas piemēru: Regīna Ezera, izlasot šos stāstus, ir uztvērusi pašu būtiskāko, šo asredzību, iedziļināšanos, ir redzams, ka viņa ļoti novērtē jaunos autorus un nevēlas būt jebkādā opozīcijā. Viņa ne brīdi nepamāca šīs jaunās autores, kuru grāmatām viņa ir sarakstījusi šos mazos priekšvārdus.

Ir pilnīgi skaidrs, jau raugoties no mūsdienu skatupunkta, ka viņas radītais, viņas paustais un viņas persona ir bijusi ļoti nozīmīga autorēm, rakstniecēm visā turpmākajā latviešu literatūras attīstībā.

Tas ir tāds fenomens 20. gadsimta vidū, ka rakstniece sieviete ienāk visā Austrumeiropas un faktiski Rietumeiropas literatūrā arvien spēcīgāk. Regīna Ezera mums ir tāds īpašs piemērs, ar ko mēs izceļamies arī citu valstu vidū,” skaidroja Jānis Ozoliņš.

Regīnas Ezeras vārds Eiropas literatūras kontekstā

2019. gada rudenī ar Margarētas Karbonāro tulkojumu iznāca Regīnas Ezeras romāns “Aka” itāļu valodā. Nora Ikstena minēja, ka šobrīd tulkotājas darba kārtībā ir arī “Cilvēkam vajag suni” un pēc tā iecerēts tulkot arī “Zemdegas”.

Pieminot romānu "Zemdegas", kurš apskata dzīvi ap Regīnas Ezeras "Briežiem", Nora Ikstena viņas darbus mēroga ziņā salīdzināja ar Tonijas Morisones daiļradi, piebilstot, ka atšķirība starp abām autorēm ir tā, ka viena ir saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā, bet otra bijusi aiz dzelzs priekškara un neviens par viņu līdz šim nav zinājis.

Rakstniece arī pauda pārliecību, ka tuvākajos gados Eiropas literatūras kontekstā Regīnas Ezeras vārds skanēs arvien biežāk un biežāk:

“Es esmu pārliecināta, ka Regīnas Ezeras Eiropas nozīmība ir tikai priekšā,

jo tas, kā itāļu recenzenti un publika reaģēja uz “Aku”, tas viennozīmīgi vēstīja, ka priekš viņiem ir atklāta jauna rakstniece. Tas nozīmē tikai to, ka prozai un izcilam tekstam nav noilguma.”

Literatūras robežu paplašināšana

Regīnas Ezeras darbiem, pēc Jāņa Ozoliņa teiktā, ir raksturīga vēlme izlauzties ārpus padomju laikā ierasto literatūras kodu rāmjiem: “Dzelzs priekškaram ir nozīme autora iespējās un, protams, cenzūra spēlē savu lomu, bet,

ja mēs skatāmies uz Regīnas Ezeras darbiem, sākot no “Zemdegām”, viņa arvien vairāk mēģina paplašināt literatūras robežas.

Par to ir brīnišķīgi rakstījis Guntis Berelis savā "Literatūras vēsturē". Un ir redzams, ka viņa iet ārpus psiholoģiskā romāna, viņa mēģina reflektēt, viņa ievieš autores tēlu, mēģina paplašināt literatūras robežas, lai ievestu lasītāju varbūt tajā, kas pirmajā brīdī nešķiet atļauts.”

Literatūrzinātnieks izcēla divas īpaši Regīnas Ezeras darbam raksturīgās iezīmes.

“Es gribētu izcelt divas lietas, kas ir interesantas. Viens tātad viņas piesauktais darbs ar novelēm romāna žanra ietvaros, ar ko faktiski ir sācies, romāna žanrs Rietumu literatūrā, kas ir “Dekamerons”,” skaidroja Jānis Ozoliņš. “Ir redzams, ka reizē Regīna Ezera mēģina eksperimentēt, bet arī vienlaicīgi pārskata romāna rakstīšanas tradīcijas, mēģinot attālināties no tā, ko darījis 19. gadsimts, arī zinot, kas ir noticis 20. gadsimta sākumā, kur eksperimenti ir bijuši ļoti plaši un dažādi. Ņemot vērā šo pieredzi, viņas tekstos ienāk otra tendence, kas ir raksturīga viņas laikam, un tā ir autora nāve, kas mums saistās ar Rolānu Bartu un viņa slaveno eseju. Es nezinu, vai viņa šo eseju bija lasījusi vai ne, bet es pieņemu, ka ir iespējams, ka viņa to būtu zinājusi. Ir redzams, ka autora loma viņas darbos tiek pieteikta arvien vairāk. Varētu teikt, ka Regīna Ezera spītējas, viņa neļauj tam autoram nomirt. Viņa to ievelk šajā literatūras kopainā un neļauj autoram pazust, ko varbūt kaut kādā brīdī mēģina darīt Rietumu literatūra tajā pašā laikā otrpus priekškara. Līdz ar to tas noveļu princips un autora nāves nepieļaušana ir tas, kas ir ļoti aktuāli tajā brīdī un ļoti interesanti šobrīd. Ar laika distanci ir redzams, ka viņa ir eksperimentāla autore. Es atļaušos teikt no savas paaudzes literatūrzinātnieka pozīcijām ka

Regīna Ezera iztur laika pārbaudi un kļūst ar katru gadu arvien interesantāka.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt