Kultūras Rondo

Silvijas Grosas pētījumi par Rīgas jūgendstila dekoratīvo noformējumu

Kultūras Rondo

Izcilības balva kultūrā: sarunas ar Elīnu Garanču, Annu Lauderi un Imantu Lancmani

Igauņu rakstnieks Reins Rauds iepazīstina ar savu darbu "Rekonstrukcija"

Rakstīt ir, kā iet cauri mežam. Saruna ar igauņu rakstnieku Reinu Raudu

Igauņu rakstnieks Reins Rauds piedāvā ar literatūras palīdzību saprast, kādi varētu būt motīvi un uzskatu trajektorijas, lai cilvēks pats sev atņemtu dzīvību reliģisku iemeslu dēļ. Decembra sākumā Raiņa un Aspazijas mājā tika atvērts viņa romāna "Rekonstrukcija" tulkojums.

Igauņu rakstnieks Reins Rauds ir daudzpusīgs sabiedriskās domas ietekmētājs – intelektuālis, japanologs, poliglots, universitātes profesors, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko.

Darbs sarakstīts 2012. gadā, kad tajā aplūkotās tēmas – migrācija un reliģiskais fanātisms – vēl nešķita tik aktuālas kā pašlaik. Grāmatai piešķirts Igaunijas prestižākais literārais apbalvojums – Kultūrkapitāla Literatūras gada balva prozas kategorijā, savukārt somu tulkojums bijis nominēts Jarla Hellemana tulkojumu balvai.

Romāna “Rekonstrukcija” ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, vienā no idilliskām Igaunijas pilsētām – tur reiz notikusi kolektīva pašnāvība, kuru veikuši mākslinieku kopienas jaunieši, pēcnāves ziņās to pamatojot ar reliģiska rakstura izvēli.

Grāmatas galvenais varonis Enns Padriks ir tēvs vienai no šīs mākslinieku grupas meitenēm. Tā kā viņš ir uzzinājis, ka ir slims ar vēzi un viņa dzīve strauji tuvojas pāragram noslēgumam, viņš nolemj noskaidrot notikušā apstākļus un iesaistās izmeklēšanā, kas viņu aizved līdz Francijai un kādai savādai ticīgo kopienai.

Taču Reins Rauds vēstī arī par vispārīgākām tēmām, nekā tikai viena cilvēka personiskās traģēdijas risināšana. Protams, vārds “tikai” šeit liekams pēdiņās.

Reins Rauds: Deviņdesmito gadu sākumā, kad Baltijas valstis atguva neatkarību, mēs, igauņi, kļuvām ļoti augstprātīgi par savu jauniegūto brīvību. Domājām: nu esam brīvi, nu tikai izmantosim to, rīkosimies kā pieauguši cilvēki ar skaidru saprātu. Nedarīsim neko muļķīgu – mūsu tauta ir cietusi pietiekami daudz, nu mēs pilnībā saprotam, kas dzīvē ir būtiskākais. Mūsu valstī nav vietas nekādām trakulībām. Taču lika pagaidīt. Līdz šim brīdim mēs jau varam runāt par vairākām apšaudēm skolās.

Ja deviņdesmito gadu sākumā kādam igaunim pateiktu: “Ziniet, jūs raksturā nemaz neatšķiraties no somiem, rau, viņiem skolās notiek apšaudes!”, uzrunātais nodomātu: “Nu gan, kas viņiem tur notiek. Igaunijā gan tā nebūs! Mēs neesam somi.”

Mana lielākā cerība ir, lai pie mums nenotiktu kolektīvas pašnāvības reliģisku iemeslu dēļ. Mans ieguldījums tajā ir – ar literatūras palīdzību saprast, kādi varētu būt motīvi, uzskatu trajektorijas, lai cilvēks pats sev atņemtu dzīvību reliģisku iemeslu dēļ.

Lai tu kā autors būtu godīgs pret saviem varoņiem, tev ar viņiem ir jādalās daudz lielākā mērā, nekā tikai jārada viņi. Jāatzīst gan, ka ir ļoti maz ideju un uzskatu, kuros es varu dalīties ar grāmatā aprakstītajiem jauniešiem. Tādēļ ka, manuprāt, bezkompromisu godīgums pret savu dzīvi un neaizraušanās ar kaut kādiem standarta skaidrojumiem par lietu dabu ir vērtīga jebkuras personības sastāvdaļa, tikai tā bieži tiek apvaldīta.

Toms Treibergs: Savā grāmatā jūs pārskatāt vairākus Igaunijas vēstures periodus, tiek iezīmēts arī padomju laika domāšanas un uzskatu atstātais iespaids.

Reins Rauds: Vēsture, kopumā ņemot, veido lielu daļu no tā, kas mēs katrs esam, neatkarīgi no tā, no kurienes nākam un kur atrodamies.

Manuprāt, ir ļoti būtiski saglabāt nopietnu attieksmi pret vēsturi, neaizrauties ar sīkumiem un niekiem;

pētīt vēstures dažādās līnijas, virzienus, to savstarpējo spriegumu. Jo visi šie elementi formulē to, kas mēs beigu beigās esam.

Igaunijā ir diezgan daudz cilvēku pāri četrdesmit, kuri vēlas izdzēst padomju laiku no savas atmiņas, kuri paši sev iestāsta: “Es tolaik vēl biju bērns, mani taču nekas no šī laika nevarēja ietekmēt. Tas tāpat nav svarīgi, mēs no tā visa esam izauguši, mēs tagad esam eiropieši, tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī. Kāpēc jūs mūs salīdzināt ar latviešiem, nevis zviedriem vai somiem? Jo mēs taču tik ļoti cenšamies, lai sasniegtu to līmeni, kurā ir Zviedrija un Somija!”

Censties noliegt kādu daļu no sevis ir ļoti bīstami, jo šī daļa var sākt dzīvot pati savu dzīvi un var ietekmēt tavu esamību un lēmumus, tev pašam to nemaz nenojaušot.

Vai detektīva princips – ceļš uz noslēpuma atklāšanu – jums kalpoja kā romāna galvenā stīga, kurai apaudzējāt apkārt pārējos notikumus kā papildinājumus, līdzīgi, kā to darīja Umberto Eko viduslaiku romānā “Rozes vārds”?

Godīgi sakot, rakstīšanas laikā es nezināju, kādi notikumi sekos viens otram. Turpretī Umberto Eko romāna skelets ir izteikti strukturēts, tas jau bija iepriekš uzstādīts, pirms viņš vispār ķērās pie pašas rakstīšanas. Es zinu arī citus autorus, kuri jūt šādas metodes nepieciešamību.

Man toties ir nepieciešama zināma neskaidrība, nenoteiktība, lai rakstīšanas procesā notiktu kaut kas iepriekš neparedzēts, lai tā izmaina savu gaitu.

Varbūt “Rekonstrukcijā” es šo pieeju izmantoju mazāk, daudz izteiktāk tā ir jūtama manā romānā “Zvans un āmurs”, kas ir mans pats apjomīgākais darbs un kurā notikumi risinās izdomātā muižā Igaunijas ziemeļkrastā, sākot ar 19. gadsimta sākumu, turpinot ar 1950., 1979. un, visbeidzot, 2016. gadu, kurā romāns arī tika uzrakstīts. Kā jau varat iedomāties, stāsta notikumi veido paralēles starp šiem laikposmiem.

Rakstīt vispār ir tāpat, kā iet cauri mežam, kurā kaut kas piepeši piesaista tavu uzmanību un tu izvēlies apstāties un izmainīt uzsākto ceļu, lai aplūkotu to, ko nu tu esi ieraudzījis.

Un tad tu saproti, ka tieši šī novēršanās no uzņemtā maršruta bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ka savādāk nemaz nevarēja notikt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti