Lai arī stāstos netrūkst smeldzes un brīžiem arī traģisku momentu, pāri visam tomēr dominē apbrīna par ikviena cilvēka dzīves īpašo vērtību un bagātību.
Vīrs no 214. istabiņas, kura dzīves jēga ir gaidīt dēlu, kas viņu izņems no pansionāta, Vilma no 102. istabiņas, kura sev pievērš uzmanību ar sitieniem pa sienu, kā arī bijusī operdziedātāja Jolanta no 311. istabiņas, kura joprojām dzīvo pagātnē uz skatuves – tie ir daži no Vinetas Trimalnieces stāstu varoņiem. Kopumā viņa piedāvā ielūkoties 12 pansionāta istabiņās un to iemītnieku likteņos. Protams, tās nav viņu biogrāfijas, tie ir drīzāk daži mirkļi, ko autore uzķērusi no cilvēku stāstītā un viņu izpausmēm, kad pati pirms laika strādāja pansionātā.
Varētu šķist, ka jaunai sievietei tā bija smaga pieredze, bet Vineta Trimalniece tam nepiekrīt. Viņa skaidro: “Jā, tas tiešām bijis viens no tādiem visskaistākajiem laikiem, jo es jutu ļoti lielu piepildījumu tajā.
Es sajutu, ka šim darbam ir jēga, ka es varu dot kaut kādu lielu pienesumu šiem cilvēkiem ikdienā.”
Tieši šis piepildījums un cilvēciskā bagātība, ko viņa guva, strādājot pansionātā, arī caurvij visus viņas stāstus. Lai arī daudzi no tiem ir smeldzīgi, pat traģiski, tomēr tajos nav šai tēmai ierasti raksturīgās drūmās nolemtības un bezcerības, stāsti ir ikviena cilvēka dzīves vērtību apliecinoši.
“Protams, ir dažādi pansionāti, dažādas vietas, un bieži sāp tas, kādā līmenī tie pansionāti atrodas, bet cilvēki, man šķiet, ir ļoti liela vērtība tur, nu vismaz es redzu ļoti lielu bagātību krātuvi tajos cilvēkos,” norāda Vineta Trimalniece.
“Kad es strādāju pansionātā, mana mīļākā nodaļa bija demences nodaļa, kur cilvēki bija… nu, teiksim, interesanti. Tu redzi, ka ir jau kaut kas atņemts tam cilvēkam, tur vairs nav tās spriešanas vai loģikas spējas, bet tik un tā es pret šiem cilvēkiem izjutu lielu cieņu.
Protams, strādājot pansionātā, var redzēt, ka ne visiem aprūpētājiem ir cieņa pret šiem cilvēkiem, kuri vairs nesaprot visu.
Bet man tas bija tāds ļoti skaists laiks, kad mēs ar viņiem varējām braukāt uz Maskavu kopā, protams, pārnestā nozīmē pa gaiteņiem, spēlēt spēles un būt kopā.”
Raugoties uz nevarīgajiem vecīšiem, kuriem atņemta spriestspēja, Vineta iztēlē bieži vien viņus redzēja jaunus, kuri savulaik strādāja un būvēja savu dzīvi, kuri mīlēja un kurus mīlēja, un neviens no viņiem nevarēja iztēloties, ka tāda būs viņu mūža nogale. Tieši tāpat arī savējo mēs neviens nezinām, bet noteikti vēlētos, lai jebkurā situācijā pret mums attiektos ar cieņu.
Vineta Trimalniece uzsver: “Mēs nezinām, kas ir noticis ar šo cilvēku, kādas lietas viņš ir darījis, un tāpēc, ka šobrīd kaut kāda daļa no viņa ir atņemta, attiekties pret viņu necienīgi būtu tāpat kā – ja kādam cilvēkam nav pāris pirkstu rokai – mēs viņu vairs neuztvertu kā cienīgu cilvēku. Vai tas būtu cilvēcīgi? Man šķiet, ka ne.
Protams, ka ne jau vienmēr ir viegli un ļoti patīkami būt ar to cilvēku tajā brīdī, kad nāk kaut kādas negācijas laukā, bet es domāju, ka ir tomēr svarīgi novērsties no tā negatīvā un redzēt vēl aizvien to, kas ir skaists tajā cilvēkā, un tā noteikti ir daudz vairāk nekā tā negatīvā.”
Vinetas Trimalnieces stāsti ir arī mūsu laika tiešs atspulgs, lielākajai daļai pansionāta iemītnieku ir bērni un mazbērni, bet viņiem nav laika saviem vecākiem un viņi uzskata, ka dzīvot pansionātā nav nekādas vainas.
Vinetas pieredze liecina, ka, lai arī mēdz būt seniori, kas labprāt dzīvo pansionātā, lielākā daļa tomēr nemitīgi alkst pēc mājām.
Īpaši jau Latvijā, kur apstākļi daudzos pansionātos ir stipri kritiski.
Vineta Trimalniece atzīmē: “Protams, es ļoti ceru un es gribētu, lai cieņa pret senioriem augtu Latvijas sabiedrībā. Tiešām lai tā aprūpe būtu cieņpilna. Atzīsim, ka lielākajā daļā pansionātu šobrīd tā situācija ir ļoti smaga. Es esmu daudz arī ceļojusi apkārt, un tās atšķirības starp to, kāda, piemēram, ir Latvijā un Spānijā dzīve senioriem, ir tik krasi, kardināli atšķirīga, ka tiešām žēl, ka Latvijas senioriem nav dota iespēja šo savu dzīves beigu posmu nodzīvot ar “šiku” vai vismaz ar pamatvajadzību apmierināšanu.”
Kas bija pirmais impulss interesei par senioru pasauli – Vineta Trimalniece tā īsti pat nevar pateikt, iespējams, tas radās laikā, kad viņa aptuveni 20 gadu vecumā kopā ar kristīgo jauniešu grupu sāka apmeklēt cilvēkus slimnīcās. Darbs pansionātā nāca pēc tam. Šobrīd Vineta strādā kādā lielā uzņēmumā grāmatvedības jomā, bet rakstīšana ir viņas mīlestība kopš bērnības. Nu šo viņas talantu var novērtēt arī pirmajā grāmatā, kas saucas “Piepildīts”.
Kā atzīst grāmatas redaktore Daina Grūbe, grāmatas manuskriptu izlasot, viņas pirmās emocijas bija pārsteigums.
“Pirmām kārtām jau par to, kādu tematu jaunā autore ir izvēlējusies, viņa tātad raksta par veciem cilvēkiem, par viņu mūža nogali pansionātā. Turklāt, kā raksta… Ar kādu mīlestību, iejūtību, jaunam cilvēkam pārsteidzoši dziļu dzīves izpratni!” vērtē Daina Grūbe.
“Es uzskatu, ka mūsu literatūrā ir ienākusi interesanta, talantīga personība, un ceru uz sadarbību arī Vinetas turpmākajos darbos.”
Vineta Trimalniece atzīst, ka pirmās grāmatas iznākšana viņai ir liels stimuls turpināt rakstīt ar vēl lielāku aizrautību, tāpēc noteikti sagaidīsim arī vēl citas viņas grāmatas.
