Romānā “Kad pazuda dūjas” Sofi Oksanena ķidā Padomju Savienības nežēlīgo jaunās sistēmas ieviešanu pēckara Igaunijā. Daļa no tās bija režīmam nevēlamo cilvēku izskaušana visgalējākā šī vārda nozīmē. Starp tiem - pretpadomju pretošanās kustības dalībnieki, kuri oficiāli tika saukti par politiskajiem bandītiem un kuru apkarošanai Igaunijas NKVD tika izveidota speciāla nodaļa. Melīgums un faktu sagrozīšana nav nekas svešs arī mūsdienu Krievijā, norāda autore.
„Pie romāna es sāku strādāt 2008. gadā, īsi pēc bronzas kareivja krīzes Igaunijā, kas bija pirmais atklātais, starptautiskais Krievijas agresijas piemērs tieši pret Igauniju,” stāsta rakstniece. „Tas man lika secināt, ka Rietumeiropa vairs neuztver Krievijas propagandu. Protams, visiem bija zināms, ka Padomju Krievijā bija milzu propaganda, taču tagad šī prasme – atpazīt propagandu – ir pazudusi.”
Romāna centrā ir trīs jauni cilvēki – divi puiši un meitene. Viņu dzīves atainotas no kara laika līdz sešdesmitajiem gadiem. Viņiem nākas pieņemt, ka ideāliem, sapņiem un cerībām pasaulē, pār kuru valda nodevēji un meļi, vietas vairs nav. Rakstniece atceras, ka bērnībā Igaunijā arī viņas ģimene tika izsekota un regulāri tika noklausītas telefona sarunas.
„Diemžēl, kolaboracionisti, informatori un aģenti nekad nav rakstījuši savus memuārus, biogrāfijas. Mums trūkst stāstu no šiem cilvēkiem, no tiem, kuri sadarbojās ar čeku, bija stukači. Man bija svarīgi uzrakstīt stāstu par šādu cilvēku. Literatūrai ir viena laba īpašība – tev nav jāraksta tikai par labiem cilvēkiem,” saka Sofi Oksanena.
Jau vēstīts, ka atzīmējot Raiņa un Aspazijas 150. jubileju, 1. un 2.maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks starpdisciplināra konference "Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē" ("Between Truth and Power: The Role of Authors in Building and Changing Europe"). Divās konferences dienās uzstāsies starptautiski atzīti rakstnieki, vēsturnieki, politikas, kultūras un literatūras pētnieki
