Sadaļas Sadaļas

Vakara autorprogramma

Eiroradio zelta fonds. Antona Bruknera Devītā simfonija Marisa Jansona lasījumā (2014)

Vakara autorprogramma

Festivāla "Rīga Jūrmala" muzikālais vakars (I)

Lieljubilāre Velta Kaltiņa: Man vajag reljefu – līdzenumi nav manējie

Lieljubilāre, dzejniece Velta Kaltiņa: Man vajag reljefu – līdzenumi nav manējie

28. jūnijā 90. dzimšanas diena aprit dzejniecei Veltai Kaltiņai. No dzejnieces un viņas dzīves pavadoņa – rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska – staro tik gaišs, sirsnīgs un savstarpējās mīlestības piepildīts starojums, it kā aiz muguras nebūtu ne gadu nastas, nedz pusgadsimtu garas kopdzīves rutīnas.

Nākamgad apritēs apaļi sešdesmit kopš Veltas Kaltiņas pirmā dzejoļa "Paraksts" publikācijas laikrakstā "Literatūra un Māksla". Tolaik viņa strādā par provizori Ventspils aptiekās un lasa lekcijas medicīnas skolā.

Medicīnas institūta absolventes, farmaceites Veltas Kaltiņas un Maskavas konservatorijas diriģentu nodaļu absolvējušā žurnālista Roalda Dobrovenska liktenīgā tikšanās notiek 70. gadu sākumā PSRS Zinātņu Akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūta Augstākajos  literatūras kursos Maskavā, kur abi nonāk, lai beidzot pa īstam pievērstos savai sirdslietai – literatūrai. Kopš tā brīža viņi paliek nešķirami uz mūžu, kļūstot par mūsu literatūras zelta pāri. Tāpat kā Rainis un Aspazija, kuri, starp citu, savulaik gribējuši kļūt par audžuvecākiem Veltas Kaltiņas mammai!

Pēc ilgiem Rīgā pavadītiem gadiem Velta Kaltiņa un Roalds Dobrovenskis (vai kā Velta viņu dēvē – Rō) atraduši savu sapņu mājiņu Ikšķilē, kur kopj, kā paši saka, savu paradīzes dārzu,

un no agra pavasara līdz vēlam rudenim peldas netālajā Daugavā. Bet – ja abi tik ilgi un saskanīgi dzīvo zem viena jumta, tad kāpēc gan arī viņu dzejai nedzīvot zem vieniem vākiem? Un 2016. gadā klajā nāk abu dzīvesbiedru dzejas kopkrājums "Dzeja. Stihi", kurā no vienas puses latviešu valodā lasāmi Veltas Kaltiņas dzejoļi, bet no otras puses – Roalda Dobrovenska rakstītās vārsmas krievu valodā. Šogad ceļu pie lasītājiem sācis Veltas Kaltiņas jaunākais – pēc skaita vienpadsmitais – dzejoļu krājums "Kodols".

Velta Kaltiņa un Roalds Dobrovenskis

"Vārdi Veltas dzejā cieši aptver izjūtas kodolu. To pinums ir grods, neizļurkājoties kaprīzās metaforu mežģīnēs vai nesastingstot intelektuālās konstrukcijās. Jo pinumam jānotur būtiskākais – cilvēka mīlestība pret cilvēku, vēstures nepanesamais vieglums, dabas un tautasdziesmas elpa. Tā ir jauneklīga dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu," tā jauno dzejas krājumu vērtē tā redaktors, dzejnieks Māris Salējs.

Strādājot pie Veltas Kaltiņas krājuma “Kodols”, redaktors autores dzejoļus nav šķirojis sen un ne tik sen rakstītos, jo tie visi ir apbrīnojami vienoti. “Tur emocijas un izteiksmes intensitāte ir tikpat liela. Ja noņem gadskaitļus, nevar pateikt. Ja autorei noņem gadskaitļus, arī nevar pateikt.

Tie tiešām ir jauna cilvēka dzejoļi.

Varbūt es kā literatūras zinātnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieks varu pateikt, ka tur ir 60., 70. un 80. gadu stilistikas iezīmes. Bet tās nav nobružātas. Tās pat mūsu dienās skan apbrīnojami svaigi un autentiski,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” teic “Kodola” redaktors. 

Lūgts plašāk raksturot Kaltiņas dzejas izteiksmi, Salējs atbild: “[Viņas] valodā uzsprikst tādi īpatnēji formulējumi, vārdi, kuri mūsdienu dzejas laikposmā ir drusku piemirsti. [..] Otrs – speciāli neintelektualizēta vai, slengā runājot, “neizštukota” izteiksme. Savā ziņā ir jūtams dzejnieces elpas, runas ritms, kas ir ļoti organisks. Frāze netiek mākslīgi pagarināta, nekas tai netiek klāt piekabināts. Tā ir ekonomiska un pietiekami tēlaina, lai pateiktu tieši tik, cik dzejniece ir vēlējusies pateikt un vēl piešķirtu šo papildus skanējumu jeb mirdzumu.

Tā ir bagāta valoda, neraugoties uz tās ekonomiskumu un kodolīgumu.”

Daži dzejoļi no jaunā krājuma pašas autores lasījumā izskan arī LR3 "Klasikā" Liegas Piešiņas intervijā ar Veltu Kaltiņu un Roaldu Dobrovenski pāris dienu pirms skaistās jubilejas.

Un atvērās lodziņš...

Liega Piešiņa: Tikko nosmējāmies, ka deviņdesmit gadus jau svin tikai vienu reizi. Bet kas jums, Velta, tajā dzimšanas dienā ir pats būtiskākais?

Velta Kaltiņa: Ai, es par tām dzimšanas dienām nedomāju... Bijām domājuši, ka mēs tā klusu, klusu, tepat uz vietas, bet tad pēkšņi sāka velties kā lavīna no kalna lejā – tās goda lietas.

Savam jaunākajam dzejoļu krājumam esat devusi nosaukumu "Kodols". Ko jums pašai tas nozīmē?

Velta Kaltiņa: Jā,

ar "Kodolu" viss iznāca pēkšņi – atvērās kāds lodziņš, pa kuru sabira man tie dzejolīši... Man tie bija vienkārši jāpaņem, jāsalasa un jāsaliek.

Tā ka "Kodols" uzradās pēkšņi un tagad ir kā tāds kopsaucējs visam. Galvenokārt tur ir paši jaunākie dzejoļi. Protams, palika vēl kaudze, kas bija atlasīta, ne jau visus lika iekšā. Ir nedaudz vēl no iepriekšējās dzīves, bet kopā iznācis tāds kopsaucējs.

Kādās situācijās jūs rakstāt dzejoļus?

Velta Kaltiņa: Rakstu tikai tad, kad man rakstās! (smejas) Vienu laiku man galīgi nerakstījās, jo bija tik daudz citu darbu – "rakstījām" šo dārzu, māju. Bija visādi citādi notikumi pa starpām. Tā ka beigu beigās es domāju, ka

rakstīšana man nav bijusi galvenais dzīves uzdevums. Tā ir tāda pierakstīšana pa ceļam, kas uzkrājies uz sirds.

Bet kas jums ir dzīvē galvenais?

Velta Kaltiņa: Lai maniem tuvākajiem būtu labi.

Cik gadus jūs ar Roaldu Dobrovenski esat šeit, šajā Ikšķiles mājā, kur, tā vien šķiet, neviena taisna kvadrātmetra nav. Ir kalnā – lejā.

Velta Kaltiņa: Jā, man vajag reljefu, līdzenumi nav manējie. Kaut gan redzu, ka arī līdzenumos var ļoti skaisti izvietot puķes, ierīkot dārzus un visādas lietas, man vajadzīgi kalni, un šeit nu ir tā vieta, ko mēs atradām, aizejot no Rīgas. Te viss nāk uz leju tādās kā terasēs. Mēs sakām, ka septiņi stāvi mums šeit ir. Vispirms te bija tukšs, līdzens pakalns.

Lielāko daļu [dārza] milzīgā furgonā atvedām no Rīgas, jo mums bija žēl to visu atstāt – domāju, viņi – visi kociņi – tur raudās un skums. Man vajag, lai visa saime ir apkārt.

Tad mēs te viņus sastādījām. Arī draugi deva – piemēram, Skujenieki atveda vairākus kociņus. Viss, kas te sastādīts, atvests neliels un izaudzis pa šiem gandrīz vienpadsmit, divpadsmit gadiem.

Pēriens par operu

Vai atceraties, kāpēc jūs sākāt rakstīt dzeju? Un kāds bija pirmais dzejolis?

Velta Kaltiņa: Nē, to es neatceros. Zinu tikai, ka skolas laikā vienu domrakstu uzrakstīju pantos, to lasīja visas klases priekšā un es domāju – re, ko es esmu izdarījusi! (smejas) Tā tas bija šad un tad. Vēlāk, Medicīnas institūtā, sevišķi militāro mācību stundās, rakstīju dzejolīšus, jo klausīties to visu tobrīd bija dikti bēdīgi...

Daudz nemācījos – visus eksāmenus ar draudzeni sarāvām pēdējā brīdī, bet visu pārējo laiku – pa teātriem, koncertiem, operām... Mīļo stundiņ, vienu operizrādi pa četrām, piecām reizēm skatījāmies!

Sevišķi mīļa man bija Milda Brehmane-Štengele, gāju uz katru viņas izrādi. Viņai bija tādi zemi toņi un intonācijas, kas man sevišķi gāja pie sirds. Tagad televīzijā klausāmies pianistus, operdziedātājus – visi mūsējie tak ir zelta gabali.

Tomēr pats mīļākais, dārgākais un maģiskākais cilvēks ir Dmitrijs Hvorostovskis... Ak, Dievs, šito balsi...

Mana balss ir baritons, es tos soprānus mazāk, bet nu – ja skaisti dzied, tad es viņus pieņemu (smejas). Tā man iet ar tām lietām.

Bet kā iznāca, ka pievērsāties medicīnai, ja tomēr dzejošana, rakstīšana bija svarīgāka?

Velta Kaltiņa: Pirmsākums bija traks. Tētis, būdams nopietns cilvēks, bija izpētījis, ka farmācija ir tik pamatīga lieta – cilvēks nodrošināts, ķitelītis balts, veselībai arī derīgi. Viņš bija par to, lai eju Medicīnas institūtā. Viņš teica tā: uz Upīša romānu studēšanu tu netaisies! Tā kā mans liktenis bija izlemts, un es neko tur nevarēju darīt...

Kaut arī mēģinājāt?

Velta Kaltiņa: Jā, biju domājusi, ka es uz to [Upīša] pusi, bet viņš man pateica stingri...

Un kā notika tālāk?

Velta Kaltiņa: Tāpēc jau katru vakaru bija teātri, operas, izstādes. Visa mākslas lieta gāja augstos toņos. Vienreiz mani pieķēra, dabūju rājienu...

Ka esat aizgājusi uz operu?!

Velta Kaltiņa: Jā, jā...

Romāns par kolēģi, mammu un huligāniskais

Jums ir trīs prozas grāmatas un desmit dzejas grāmatas. Kā veidojās attiecības ar prozu?

Velta Kaltiņa: Ar prozu bija ļoti interesanti. Vienu laiku strādāju arī bibliotēkā – tur bija viena ļoti simpātiska kolēģe, kura izstāstīja savu dzīvesstāstu. Un man pēkšņi iegribējās to uzrakstīt. Un uzrakstīju! Tā ka pirmais romāns ir viņas dzīvesstāsts. Toreiz "Lauku Avīze" bija izsludinājusi kādu konkursu, bet es par to nezināju.

Roalds atnāk mājās un saka – skaties, konkurss! Raksti romānu! Es paņēmu un uzrakstīju, un viņi man vēl prēmiju iedeva! (smejas)

Otrais romāns bija par mammu – sen gribēju uzrakstīt par dažām viņas dzīves detaļām. Kad viņas vairs nebija, saņēmos un uzrakstīju tādu smagu un vienlaikus gaišu, tomēr Roalds man to izbrāķēja. Viņš teica – nevar tik drūmi! Tad es ņēmu tādā vieglākā garā, pieturējos pie faktiem daudzviet, un tad man tas romāniņš arī iznāca. Domāju, tagad to uzrakstītu ļoti pamatīgu, skaistu un ļoti labu. Bet nu – viens ir uzrakstīts, lai paliek. Man gribējās uzrakstīt par mammas piedzīvojumiem ar Aspaziju un Raini. Tur gan nav pateikts vārdos, bet gribētājs sapratīs, jo vienu laiku Rainis gāja pie tantes pienu paņemties, tad viņi sadraudzējās, un beigās viņš laikam mammu gribēja pat par audžumeitu ņemt, bet kā tad tu dzīvu cilvēku atrausi no citiem dzīviem cilvēkiem... Un tas trešais romāns – tas vienkārši ir huligānisks. (smejas)

Roalds teica: vai tu nevarētu uzrakstīt vienu tādu – pa gaisu? Un pasaka man kaut kādus fragmentus, ko varētu ielikt tajā iekšā. Domāju – nu labi, ja viņš tā grib, uzrakstīšu.

Velta, kuras jums ir mīļākās puķes?

Velta Kaltiņa: Margrietiņas, rudzupuķes, smilgas.

Tikko kā pagāja Jāņi – vai jums bija arī Jāņu vainadziņš?

Velta Kaltiņa: Jā, bija Jāņu vainagi, Roalds atnesa vēl milzīgus puķu pušķus. Ugunskuru gan nevarēja taisīt – lietus lija, nekas nesanāca.

Visu dara kopā

Cik sena ir jūsu kopīgā tradīcija – veidot dienasgrāmatu ar fotogrāfijām?

Roalds Dobrovenskis: Savulaik mēs ar Veltu pa naktīm līdz četriem no rīta sēdējām pažobelē – ar visu ķīmiju gāja ne pārāk veiksmīgi, es teiktu – tieši otrādi... Bet tas bija tik interesanti! Ar sarkano lampiņu, ar šķīdumu... Bet tagad – tikai klikšķis, un viss. Un mēs speciāli neko nedarām – nekādu filtru, nekādu manipulāciju, nekādas retušas.

Velta Kaltiņa: Cik to grumbu ir, tik ir! (smejas)

Ko vēl esat kopā darījuši un darāt? Dzejoļus arī viens otram rakstāt – tā, ka viens uzraksta un otrs atbild?

Roalds Dobrovenskis: Kad man nesen,

jaunībā, kad bija kādi septiņdesmit septiņi, vēl rakstījās, Veltai bija grūti, jo es četros no rīta viņu modināju – Velta, paskaties, paklausies, kādas man rindiņas!

Viņa, nabadzīte, vēl nav izgājusi no sapņiem, bet saka – ak, cik brīnišķīgi! Nu, ko viņa citu teiks... Bet Velta man nekad neko nerāda, kamēr nav pilnīgi gatavs. Nevienu dzejoli! Un es jau nekādus komplimentus nesaku – ne gavilēju, nekā.

Velta Kaltiņa: Stingrs, jā. Tāpēc jau es Roaldam iepriekš nemaz nedodu, citādi viņš man pateiks kādu diktu vārdu, un man viss apstāsies.

Ko jūs vēl esat kopā darījuši? Zinu, ka savulaik jūs dzintaru apstrādājāt.

Roalds Dobrovenskis: Jā, Velta vairāk ar metālu, es vairāk ar pašu dzintaru. Bet ir jau vēl visa saimniecība – atsevišķa mājiņa, pat tik maza kā bišu strops, tomēr prasa katru dienu kaut ko padarīt no rīta līdz vakaram. Dārzs ir Veltas, bet viņa bez asistenta arī nevar. Jāatnes mēsli, ūdens. Es pat nevaru atcerēties, ko mēs darām atsevišķi!

Joki un dzīvošana

Velta Kaltiņa: Jā, pirms brīža sacīju, ka rakstīšana nav bijis manas dzīves galvenais uzdevums. Kad es tā tagad atskatos un padomāju, laikam jau pati dzīvošana bijis galvenais – no sākuma līdz beigām kā pa slīdošu lentu viss gājis.

Roalds Dobrovenskis: Bet par tiem jokiem. Dažreiz man izdevies ko tādu pateikt, ka Veltai lielas acis un saka – izrādās, cilvēkam ir humora izjūta!

Velta Kaltiņa: Ar to humoru ir tā: īpašus jokus taisīt nemāku, bet izjūta man ir. Sākumā [par Roaldu] domāju – kā tad būs ar šito, vai būs ārkārtīgi nopietns vai kā? Sākumā izlikās, ka ir ļoti nopietns, bet vēlāk izrādījās, ka humorpilns.

Roalds Dobrovenskis:

Humora izjūtas trūkums ir tas pats, kas smaržu nesajust. Varbūt tā ir viena no kovida pazīmēm? (smejas)

Jūs piederat tiem, kuri labprāt dodas ārpus mājas. Kāds jums bijis šis ierobežojumu pilnais laiks?

Velta Kaltiņa: Te, Ikšķilē, jau mēs tos ierobežojumus īsti nejūtam – mums ir dārzs, Ikšķiles plašumi, Daugava.

Roalds Dobrovenskis: Mums palaimējies, ka savulaik paspējām pabūt apmēram divdesmit valstīs. Tā ka vismaz atmiņas mums ir.

Velta Kaltiņa:

Kad pārcēlāmies uz Ikšķili, pēkšņi likās – nekur vairs negribas braukt projām, ir labi tepat.

Roalds Dobrovenskis: Te ir pasaules naba!

Roald, atceros vienu jūsu teicienu, ko man izteicāt Parīzē, kad mēs visi "Pārsteidzošās Latvijas" laikā jozām pa izstādēm, muzejiem, visurieni. Jūs teicāt – paiet kāds laiks un visas madonnas izskatās vienādi... ja tās saskaties par daudz.

Roalds Dobrovenskis: Reiz Parīzē nodzīvojām veselu mēnesi. Mūsu draudzene tēlniece Valentīna Zeile atvēlēja savu dzīvokli, kamēr pati dzīvoja darbnīcā, un pie viena atstāja arī pilnu ledusskapi – jā, jā, Parīzē tas ir svarīgi! Un mums bija tāds dokumentiņš, kas ļauj visos muzejos bez maksas un bez rindas iekļūt. Pie Pompidū centra bija šausmīgas rindas, bet mēs – pa citām durvīm. Nekad Parīzi neaizmirsīsim...

Dzeja kā gaiss

Kā jums veidojas atmiņas? Labi, jums ir dienasgrāmata, ko jūs fotografējat. Jums saglabāti arī ļoti daudz ziedu, kas dāvāti. Bet kas vēl? Kas ir tas, kas veido jūsu pasauli?

Roalds Dobrovenskis: Te man ir pretenzijas pret Veltu... Velta nekad neko nemet ārā. Vispār neko un nekad. Bet man savukārt visu gribas mest ārā...

Ja Velta katru centimetru mājās grib ar kaut ko aizpildīt, man tieši pretēji – gribas tos pašus centimetrus atbrīvot. (smejas)

Velta Kaltiņa: Viņam vajadzīgas pauzes, pauzes, pauzes.

Bet kurš vinnē?

Roalds Dobrovenskis: Tikai Velta! Vispār jūs, sievietes, tagad visā pasaulē esat uzvarētājas absolūti visās jomās...

Bet tagad pavisam vienkāršs jautājums – kas ir dzeja?

Velta Kaltiņa: Gaiss!

Roalds Dobrovenskis: Jā, gaiss.

Un vēl dzeja ir tas, kas nepakļaujas nekādiem apzīmējumiem. Kā tikai to nosauc vārdā, tā zaudē. Dzejas profesionālā daļa ir brīnums. Ja brīnuma nav, ejiet projām no dzejas!

Roald, kāpēc jūs neesat Veltas Kaltiņas dzejoļu krājuma "Kodols" redaktors? Jums taču savs uzstādījums ir.

Roalds Dobrovenskis: Jā, tas ir ļoti labs jautājums (smejas)... Veltai ilgi nebija neviena profesionāla lasītāja – viņa raksta, raksta, bet vērtētājs – tikai viens. Es.

Bet latviešu valoda nav mana dzimtā mēle, bet dzeja obligāti gan no autora, gan no lasītāja prasa to smalkumu, ko pirms dzimšanas jau iedevusi māte.

Tāpēc es bailīgi gaidīju – kad pirmais profesionālis paskatīsies, kas Veltai iznācis.

Bet kā jūs, Roald, raksturotu Veltas dzejoļus?

Roalds Dobrovenskis: Man liekas – ja viņa tajā ir “ar zābakiem”, tad ir dzeja. Ja mazāk, tad arī dzejas mazāk.

Velta Kaltiņa: Re, man te ir par dzeju – šo varētu tikai uz dzeju attiecināt.

"Teicu – nevajag vārdā saukt. Nevajag pakaļ dzīties un pazaudēt bīties. Teicu – nevajag aptaustīt, nevajag atomos šķelt, kodolu izlobīt. Teicu – to visu es teicu. Nu lūgšanā saliktām rokām, aizslēgtu muti uz pirkstgaliem apkārt staigāju. Tikai brīnuma vairs, kā par brīnumu, nav."

Tas tiešām ir par dzeju. (..) Tagad esam ļoti, ļoti pateicīgi "Pētergailim".

Roalds Dobrovenskis: Man šī šķiet ļoti skaista grāmata. Tik patīkami turēt rokās! Tas nav katru reizi, un, ja tā godīgi, tad padomju laikā tikai pāris dzejnieku varēja cerēt uz tādas kvalitātes grāmatu – Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt