Pāvests Francisks ir pirmais jezuīts un pirmais latīņamerikānis pavēsta amatā. Viņu raksturo pieticība, vienkāršība un rūpes par nabagiem un dzīves pabērniem. Viņš uzņēmies misiju būt par vienotāju ne tikai dažādu konfesiju, bet arī reliģiju starpā.
Grāmatā par jauno pāvestu Francisku uzzinām, ka viņš piedzima pārticīgā ģimenē, bet tēvs viņam ļoti agri lika sākt strādāt, par ko tēvam viņš joprojām ir ļoti pateicīgs, uzsverot, ka darbs izlaboja viņa raksturu un dzīvi.
Grāmata vēsta arī par viņa pirmo mīlestību. Arī to, kā visu viņa dzīvi izmainīja viena grēksūdze, kā arī par gandrīz nāvējošo slimību, kas viņu piemeklēja pašā garīgās karjeras sākumā. Kāpēc viņš izvēlējās būt par jezuītu, kādas bija viņa attiecības ar Argentīnas diktatūras režīmu, kāpēc izraudzījās Franciska vārdu - arī uz šiem jautājumiem cenšas atbildēt grāmata.
Tās tulkotāja Liene Akmens atzīst, ka grāmata viņai palīdzējusi kliedēt stereotipus par katoļu baznīcu. „Mans stereotips bija, ka katoļu baznīca - tas ir krāšņi, bagāti, noslēgti, tie ir skandāli. Bet tad, kad es sāku tulkot šo grāmatu, tad es iepazinu katoļu baznīcu caur šo cilvēku un sapratu, ka tā var būt pavisam cita, ka tā var būt baznīca, kur mācītājs tev pieiet klāt,” stāsta Akmens.
Grāmata atklāj, ka, pat būdams arhibīskapa amatā, Bergoljo bija viegli pieejams ikvienam cilvēkam, vienkāršs un pieticīgs. Viņš attiecās dzīvot greznajā arhibīskapa pilī, joprojām izmantoja sabiedrisko transportu. „Grāmatā ir, piemēram, stāsts par to, ka viņš bīskapa amatā brauc autobusā, viņam aizmugurē sēž strādnieki un savā starpā strīdas, vai tas ir Bergoljo vai nav. Tad, kad viņi satiekas pēc tam baznīcā, viens no strādniekiem pieiet klāt un saka: „Es taču viņiem teicu, ka tas esat jūs!”. Un tad, kad šis cilvēks kļūst par pāvestu, viņš nāk ar to pašu aicinājumu, man nevajag to greznību, to zeltu, to krāšņumu un milzīgās ērtības, tas jau nav galvenais. Tas mani ārkārtīgi piesaistīja šajā grāmatā,” atzīst tulkotāja.
Teoloģijas fakultātes docents, mācītājs Juris Cālītis Bergoljo dēvē par satricinošu personību, kas viņā personiski izraisījusi daudz būtisku pārdomu par kristiešu būtību un misiju mūsdienu sabiedrībā vispār. „Mēs visi sajūsminājāmies, kad jaunais pāvests attiecās no limuzīna un greznajiem apartamentiem un par savu prioritāti pasludināja rūpes par dzīves pabērniem. Taču vai tad īstenībā nav tā - ka tam nevajadzētu būt kam pārsteidzošam, bet gan vislielākajai pašsaprotamībai ikviena kristieša dzīvē?” pārdomās dalās Juris Cālītis.
„Tad ir šis satricinājums, kas liek vaicāt: „Bet kāpēc tā nav pašsaprotamība?” Šeit es nerunāju tikai par pāvestu vai vienu konfesiju, es runāju par visiem kristiešiem. Kā tas var būt, ka mēs esam pārsteigti un angažēti no tā, kas ir tik elementāri pareizi visiem kristiešiem? Tas apliecina, ka mēs esam nobraukuši milzīgu ceļu nost no Kristus īstenā ceļa. Tāpēc man ir tāda ļoti silta cerība, ka šis otrais Francisks līdzināsies pirmajam Asīzes Franciskam, kas dažiem zobus pamatīgi satricinās un arī mūs ievedīs kaut kādā jaunā dienā,” skaidro mācītājs.
Teoloģijas fakultātes docents, priesteris Andris Priede piebilst, ka Svētais Asīzes Francisks bija arī liels jokupēteris un tā ir arī pāvesta Franciska būtiska rakstura šķautne. „Jaunais Francisks un vecais Francisks - viņi izjokos ne vienu vien. Mēs visi gaidām reformas, un ir sajūta, ka Francisks ar savu iniciatīvu daudzas jaunas reformas īstenos un daudzus labi domājošus baznīckungus „iznesīs cauri” tiešā vai pārnestā nozīmē - tas ir neapšaubāmi,” stāsta Priede.
Pats pāvests atklāj, ka Asīzes Franciska vārds viņa sirdī ienācis pāvesta vēlēšanu laikā. Kamēr skaitītas balsis, viņa domas aizvirzījušās par daudzajiem kariem pasaulē, un viņa priekšā nostājies Asīzes Franciska tēls, kurš ir miera cilvēks un nabagu aizbildnis, kas mīl un aizstāv visu radību.
