Latvijas gadsimta stāsti: Stāsts par “Mērnieku laikiem"

Izstādē “Latvijas gadsimts”, kas aplūkojama Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, iespējams aplūkot arī Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki”  manuskriptu rokrakstā no Rakstniecības un Mūzikas muzeja krājuma. 

Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju LSM.lv piedāvā ielūkoties priekšmetu stāstos – retais tagad var iedomāties, ka izdevējs Kaudzīšu manuskriptu pieņēma visai negribīgi.

19. gadsimta otrajā pusē tapa latviešu nācija – Kaudzītes vēlējās būt līdzvērtīgi Latvijas dzīves veidotāji. Kā ikreiz, kad veidojas jauna pašapziņa, arī tolaik svarīgs bija jautājums, kas ir “tipiskais latvietis” vai kādam tam jābūt, kur tas sākas un kur – beidzas. Brāļi Kaudzītes savā romānā ļoti precīzi uztvēra latviskuma robežu veidošanos – ar dažādiem “tautiskuma” pārspīlējumiem, iekšējiem ķīviņiem un sirsnīgu naivumu.

Kad 1877. gadā Matīss Kaudzīte aizveda grāmatizdevējam Heinriham Alunānam “Mērnieku laiku” manuskriptu, izdevējs to paņēma drukāšanai negribīgi, iesakot rakstniekiem “nesadomāties par daudz”. Notika pretējais – visā Latvijā grāmatu ātri izpirka, bet Piebalgā meklēja Ķenča, Pāvula, Oļiņietes, Lienas prototipus, šķetināja likteņus. Brāļi Kaudzītes kļuva populāri.

1913. gadā, nākot klajā izdevumam ar Eduarda Brencēna ilustrācijām, romāns sāka jaunu dzīvi, un citādus “Mērnieku laiku” varoņus vairs nebija iespējams iedomāties.

Brencēns lietai piegāja nopietni – staigāja pa novadu, zīmēja piebaldzēnu tipāžus un teju restaurēja iepriekšējā gadsimta ļaužu apģērbus.

Romāna nākamā dzīve sākās, to uzvedot uz teātra skatuves: radās tēlu atveides stereotipi, aiz vizuāli spilgtiem paņēmieniem brīžam pazuda brāļu Kaudzīšu sākotnējā doma.

Pēc literatūrkritiķu atzinuma romāns radās gluži vai klajā laukā – ne tikai pašu rakstnieku daiļrades, bet visas latviešu literatūras kontekstā. Līdz tam literārie varoņi bija ieslodzīti četrstūrī “māja-krogs-baznīca-skola”, bet “Mērnieku laiki” cilvēka dzīves telpu papleta plašāk, vēl vairāk – tas noteica romāna tālāko attīstību mūsu literatūrā.

Pirmo reizi literārā darbā bija nevis viens vai divi, bet vairāki galvenie varoņi un sižetiskās līnijas.

Arī žanriski tajā manāmas gan romantiskā un komiskā, gan dramatiskā un reālistiskā, gan pat dēku romāna iezīmes.

Kur brāļi Kaudzītes smēlās iedvesmu un literārās zināšanas šādam lieldarbam? Visticamāk, te mijiedarbojās vairāki faktori: Kaudzītes bija, kā tagad sacītu, eiropeiski orientēti, daudz lasīja, ceļoja un arī Piebalgā ieviesa aktuālas lietas, piemēram, Kalna Kaibēnos pie sienas lika Eiropas kultūras dižgaru portretus, reiz no brauciena pārveda vairākus slidu pārus sev un skolēniem un slidoja ar viņiem kopā. Latvijā modās nacionālā pašapziņa, un Piebalga bija nozīmīgs sabiedriskās un kultūras dzīves centrs – tur veidojās kori, teātri, biedrības. Rakstnieki vēroja šos procesus, īsti gan neiesaistoties, tomēr precīzi atspoguļojot tos savā romānā – spilgtā laikmeta spogulī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti