"Man šķiet, tas ir ļoti labs apzīmējums manām daudzajām izpausmēm. Jo mistiskā kārtā salicies tā, ka rakstīšana nav vienīgā mana nodarbe.”
"Tas pseidonīms – Raibīs – sākumā bija tāda kičīga padarīšana. Pirms pāris gadiem bija arī "RaibĪS Suņs”, un pirms pāris gadiem man bija pāri divdesmit," saka dzejnieks Oskars Orlovs, pazīstams ar segvārdu Raibīs. Tagad "Suņs" devies "citos medību laukos", Raibīs ir pāri trīsdesmit, bet 27. aprīlī uzzināsim, vai viņš saņems Latvijas Literatūras gada balvu, kurai izvirzīts dzejas kategorijā par krājumu "Pistacejis”.
Par rakstnieku sevi dēvēt Raibīs kavējas: "Tas, ka tu sēdies no rīta un raksti…
Nu, dāmas, kurām bagāti vīri, var štempelēt un rakstīt. Es nepostulēju, ka esmu baigais rakstnieks – man datorā atvērta programma, kur tiešām var rakstīt. Jā, tur iekricelēju idejas.
Starp citu, telefonā man ļoti patīk mēnestiņa režīms vai – lai pavisam neviens netraucē – ir lidmašīna. Tad tu vari aizlidot garīgajās tālēs."
Kapļi, ar ko "pa golvu sadot"
Raibīs dibinātā poētiskā roka apvienība "Kapļi" 2014. gadā ieguva Latgales kultūras balvu "Boņuks" kā labākā Latgales alternatīvās mūzikas grupa. Daudzus tā sajūsmina, daudzi to īsti vēl neizprot. Orlovs prāto, ka to varot sacīt par visu latgaliešu kultūru – gan mūziku, gan literatūru. "Tas ir attieksmes jautājums.
Ja gribēsi saprast, sapratīsi. Tāpat, atsaucoties uz nomināciju Latvijas Literatūras gada balvai – žūrija gribēja izlasīt manas "Pistacejis" un izlasīja. Saprata.
Tur gan bonusā nāk arī paskaidrojošie vārdi. Mūziku pat ir vieglāk uztvert nekā rakstīto vārdu. Un mūzika jau ir tikai daļa no "Kapļiem". Lai gan mēs sevi pozicionējam kā "Comedy Band”, neteikšu, ka "Kapļi" ir baigi smieklīgā grupa, jo katra dziesma ir ar stāstu,” saka Raibīs un smejoties atstāsta, kā radies grupas nosaukums.
"Kad abi ar Arni Slobožaņinu sākām rakstīt kičīgās dziesmas un draugiem sniedzām koncertus skaipā, Arnis ieteicās - "davai", saucam grupu par "Taustiņiem". Atbildēju, ka skan kaut kā nekā.
Un ierosināju – "a davai, labāk par "Kapļiem", ar kuriem var gan nezāles izravēt, gan arī "pa golvu sadot". Nosaukums reāli attaisnojies!"
Šopēns un provinciālie nacionālisti
Raibīs muzikālās intereses, saprotams, ir plašas. "Visa mana apzinātā bērnība pagājusi koros, mēģinājumos un koru skatēs, jo mamma dziedāja, drusku arī tēvs, un mamma dara to vēl šobaltdien. Esmu piedalījies arī Dziesmu svētkos,” stāsta Orlovs, kurš, Rēzeknes Augstskolā filologos studējot, devies arī folkloras ekspedīcijās un apciemojis teicējas. Nu, un tad vēl paša muzicēšana. Starp citu, viņam ļoti patīk arī Šopēns, jo tas ir stāsts par Poliju. "Kopumā tur esmu nodzīvojis gadu. Daudzi vēl Poliju asociē ar 90. gadu stereotipiem – ābolu valsts, sliktie ceļi… Tur esmu viesojies gan Eiropas brīvprātīgajā darbā, gan studijās.
Visiem latviešiem un latgaliešiem varu teikt, ka slāvisms latviešu kultūrā, tāpat kā ģermānisms, nav slikts.
Ja tos atmetam, tā īsti nevarētu sarunāties.”
"Latviešu nacionālisti ir drusku provinciāli,” uzskata Raibīs. "Saskaņotā valstī dzīvojam – mums nevajag nekādus bēgļus, vajag tikai palasīt komentārus, ko cilvēki raksta pie publikācijām saistībā ar latgaliešu valodas lietojumu.
Elgai Spergai ir labs teiciens – ka latgalieši ir kā karsts kartupelis – īsti nezini, vai ārā spļaut vai rīt nost.
Atzīmējot Latvijas simtgadi, kas, šķiet, visiem "piegriezusies" gluži tāpat kā Raiņa un Aspazijas simtgade, varam teikt, ka arī latgaliešu valodas jautājums nav atrisināts jau vismaz simt gadus."
