Balstoties uz dažādu arhīvu, muzeju fondu, bibliotēku materiāliem un publikācijām presē, kā arī Aleksandra Čaka laikabiedru intervijām un vēsturisko pētījumu datiem, grāmatā atklāta VK(b) partijas iniciētā 1949. gada teātra kritiķu – „kosmopolītu” kampaņas patiesā būtība un tās loma dzejnieka dzīvē un priekšlaicīgajā nāvē. Dramatiskā procesa izsekojums dod ieskatu Latvijas literārās vides represīvajā atmosfērā 40. gadu otrajā pusē.
Par neapskaužamo situāciju padomju laikā Silvija Radzobe raksta: „[..] ir gadījumi, kad pie varas esošie (arī Rakstnieku savienības amatvīri) demokrātiskus, bet naivus vai baiļu apstulbotus māksliniekus izprovocē uz savu biedru uzrādīšanu, publiski apsūdzot tos pretpadomju rīcībā. Šais gadījumos varbūt jārunā par kolaboracionisma elementiem intelektuāļu rīcībā. Arī Čaks kļūst par šādas provokācijas upuri. Protams, tagad viegli spriedelēt par mākslinieku toreizējās sadarbošanās nožēlojamām formām, jo to cēloņus mēs varam tikai racionāli mēģināt saprast, nevis emocionāli vairs izjust. Bailes no represijām, iespējas ne tikai zaudēt darbu un maizi, bet arī tikt apcietinātam un deportētam (vienam pašam vai kopā ar ģimeni) – tās ir 40. gadu reālijas. Un tomēr jautājums – vai sadarboties un izkalpoties jaunā režīma priekšā nebija iespējams mazāk aktīvi, saglabājot lielāku pašcieņu, kura daudzos gadījumos toreiz tika pilnīgi pazaudēta. Ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad kāds literāts publiski mēģina apšaubīt padomju ideoloģijas neprāta diktētās akcijas. [..]
Represīvais padomju režīms ne tikai iznīcināja latviešu mākslas, tostarp literatūras, attīstību uz vismaz 10 gadiem, bet arī atsvešināja cilvēkus, pat draugus un kolēģus, sašķēla sabiedrību pie varas esošajos un tajos, kam tās nebija. Ikdienas ideoloģiskais terors atraisīja, pat mudināja netalantīgu cilvēku skaudību, greizsirdību un agresiju pret talantīgajiem, zākājot tos no tribīnēm dažādās publiskās sēdēs. Izpētītie materiāli ļauj secināt, ka tieši personiskais netalantīgo ieinteresētības faktors izcelties, ja citādi nevar, tad ar talantīgo personu vajāšanu, nepamatotu kritizēšanu, gvelžot prosovjetiskas frāzes, situāciju Latvijā padara īpaši smagu.”
Silvija Radzobe – LU profesore, teātra kritiķe un teātra zinātniece. Regulāri raksta recenzijas par izrādēm, ir projektu vadītāja, autore un zinātniskā redaktore četru grāmatu sērijai par latviešu un ārzemju teātra režiju, kā arī grāmatām par Latvijas jauno režiju, postmodernismu, teātri, drāmu un kritiku pēckara desmitgadē. Viņas interešu lokā ir krievu sudraba laikmets, Mihaila Bulgakova un Aleksandra Čaka daiļrade.
