2019. gadā Edmunds Krastiņš izdeva grāmatu “Kuģniecība Latvijā” un jau pirms tās nonākšanas pie lasītājiem iesāka darbu pie monogrāfijas par Krišjāni Valdemāru. Nu tā ir pabeigta un pieejama interesentiem.
Autors atzīst: “Man par Krišjāni Valdemāru bija tāds vispārējs priekšstats, droši vien kā vairumam latviešu, ka ir tāds bijis izcils darbinieks, jaunlatviešu kustības viens no vadītājiem, kurš iedibinājis kuģniecību Latvijā. Bet tad, kad es sāku rakstīt grāmatu “Kuģniecība Latvijā”, sākumā tā bija iecerēta par Padomju laiku vareno Latvijas kuģniecību, un kāds gals to piemeklēja, bet es sapratu, ka man jāatkāpjas vēsturē atpakaļ. Un tad, nu, es, tā teikt, uzdūros Krišjānim Valdemāram un biju ārkārtīgi pārsteigts, kāds viņš ir bijis izcils cilvēks.”
Pēdējā biogrāfija par Valdemāru izdota 1938. gadā un to nevar uzskatīt par mūsdienu prasībām atbilstošu izdevumu. Autoru ķerties pie darba pamudināja arī Valdemāra 200. jubilejas tuvošanās, kas tiks atzīmēta 2025. gadā.
“Līdz tam latvieši bija praktiski tikai zemnieki, un
Valdemārs, ekonomists būdams, uzskatīja, ka viens no ceļiem uz pārticību un arī uz garīgu attīstību ir jūrniecība, jo daudzi latvieši dzīvoja pie jūras.
Un viņš parādīja, ka jūrniecība var būt ienesīgāks amats nekā zemkopība, un ar lielu neatlaidību panāca, ka Krievijā apstiprināja viņa iecerēto jūrskolas sistēmu,” norāda Krastiņš.
Grāmatas tapšanas procesā noderīgi bijuši divi sējumi, kuros apkopota Valdemāra korespondence, gan tā laika prese, pētījumi un citi avoti.
Autors pašam vispārsteidzošākais atklājums par Valdemāru ir viņa suģestijas spēja un personīgais šarms: “Viņš spēja par saviem aizbildņiem iegūt gan Baltijas ģenerālgubernatoru Suvorovu, gan imperatora brāli lielkņazu Konstantīnu, kurš bija jūras lietu ministrijas vadītājs. Es domāju, ka ar pirmo acu uzmetienu viņā iemīlējās nākamā sieva Luīze, kuras vecāki galīgi nebija priecīgi, ka viņa apprecējās ar tādu skandalozu jaunlatvieti .”
