Anete Lesīte: - Iznākusi Jūsu jaunā grāmata “Mierielas vilkme”. Laima, kāpēc, dzīvojot Stambulā, uzplaiksnīja vēlme rakstīt par Miera ielu Rīgā, dzirdēju, ka tas saistīts ar kādu zīmīgu sapni?
Rakstniece Laima Kota: - Pirms ļoti daudziem gadiem, kad es vēl mācījos universitātē un strādāju Dzemdību namā, katru rītu pulksten piecos gāju pa Miera ielu, no tagadējās Matīsa un Tērbatas iela stūra, un tā tumšā iela, kur gaismas izslēgtas un sāk iet pirmais tramvajs, man palika sirdī visu laiku. Kad es pirku dzīvokli, sapratu, ka citur nav iespējams. Otra lieta, kad sāku dzīvot Miera ielā, ar suni Čillu katru rītu man bija jāiet staigāt, tā izgāju visu Mierielu līdz Lielajiem kapiem. Tāpēc ļoti labi zinu, kāda tā iela ir, kad viņa guļ, kad iela sāk pamosties, tā ir tāda lieta, ko var izpētīt tikai tad, kad esmu tur iekšā staigājot, dzīvojot, elpojot.
- Grāmatas nosaukums “Mierielas vilkme” ir redaktores Gundegas Blumbergas inspirēts. Man sākotnējais nosaukums bija “Mierielas efekts” - biju iedomājusies, ka tā ir iespēja vienmēr pārdzimt no jauna… Ja iela mirst un dzimst, tad tā ir iela, kurā viss var notikt, tas ir šīs ielas brīnumainais efekts.
- Es sākotnēji biju šo romānu uzrakstījusi kā apokaliptisku, biju nosapņojusi traku lietu - ieraudzīju lidostu, Rīga visa plūdos, Ziemassvētki, bet lidostā pilns ar latviešiem, viņi nevar ne aizlidot, ne atlidot. Tā sajūta man bij' tāda, nevarēju saprast, kas tālāk būs?... Bet to var uzzināt, tikai uzrakstot grāmatu.
- Tobrīd es sēdēju mājā un strādāju pie romāna par perestroiku, kas ir rakstnieces Gundegas Repšes inspirēts romānu cikls, un tad nosapņoju šo sapni, vaļā no tā netiec, bija jāuzraksta, lai būtu
- Vai Jūsos tagad pēc grāmatas uzrakstīšanas ir lielāks iekšējais miers?
Laima Kota: - Man ir lielāka atskārsme par to, kas notiek ar mums, cilvēkiem. Varbūt, rakstot šo romānu, es sapratu, kādēļ nevar teikt, ka mēs, latvieši, esam tādi nabadziņi, bieži vien nesaprotot, kāpēc tas tā notiek, bet, tiekot ārpus Latvijas, cilvēki sāk dzīvot citādāku dzīvi, viņi pat uzvedas citādāk.
Man, rakstot šo romānu, bija būtiski saprast, ka mēs nonākam citur, rīkojamies citādāk, tad nonākam atpakaļ Latvijā, vismaz, kad es atbraucu, man vienmēr ir tāda sajūta, ka pat asinsrite sāk mainīties. Pasaulē es citādāk sāku uzvesties un rīkoties, un mani tā arī pieņem. Iekšējs miers man bija, godīgi sakot, kad jau aizbraucu no Latvijas, tad es atradu pamatojumu šim iekšējam mieram. Pēc romāna uzrakstīšanas brīnišķīga sajūta.
- Romānā man gribējās daudz ko ietvert, un mēs daudz arī metām ārā. Rakstīju par to, cik pasaule tomēr ir tik ļoti saistīta, kā mēris izplatās, ka lēnām, gadsimtu gaitā izejot cauri Eiropai, nonāk arī Rīgā, un tādā veidā arī tika veidota Lielā kapsēta. Ja šis mēris radās ap 1200.gadu kaut kur Mazāzijas stepēs, kā šis mēris lēnām atnāca pie mums pēc pāris gadsimtiem. Tagad tas viss notiek tik ātri pavisam citādāk – tomēr ļoti lielas līdzības tur ir.
- Par ko grāmatas galvenā varone - 11. tramvaja vadītāja - sapņo un ko viņas tēls simbolizē?
Laima Kota: - Varbūt tie simboli man radās vēlāk, bet man bija ļoti svarīga sieviete, kas ir ierobežota savā laikā, tāpēc nevarēju ielikt trolejbusa vadītāju vai autobusa, vai taksometra vadītāju, lai gan tad būtu vairāk iespēju skriet. Man dažreiz šķiet, ka Latvijā cilvēki apzināti šķiet ieturēti rāmjos vai viņiem liek dzīvot pa noteiktu maršrutu, 11.tramvajs bija ideāla lieta tam. Man bija ļoti būtiska šī galvenā varone, šī Milda, pat neuztraucos, ka viņai paliek tāds simbolisks vārds, liku iekšā droši, lai nav nevienam nekādi pārpratumi vai jautājumi. Un šī sieviete ir kā ikviena no mums, kas dzīvo un strādā, un stiepj šo pasauli, un viņa aug, aug, aug, tāpēc man bija interesenti redzēt, kā tas ir, kad vīrietis, ar ko viņa ir kopā, ar kuru viņai ir jāveic kāds noteikts uzdevums, kļūst arvien mazāks – maziņš, maziņš, maziņš, viņš vienmēr izvairās no visa, viņš bēg, viņam ir grūti… Mums jau tēls ir – Sprīdītis, man lēnām viņš sarūk līdz sprīža lielumam, un tāds arī paliek, bet sieviete mums ir Milda. Man pat negribas, lai mums kāds pārmet par to, vai Milda - tas ir pareizi vai nav, vai tas ir Latvijas Mātes tēls, sauciet kā gribat; man viņa ir Milda un tā es arī rakstīju. Visvairāk man negribētos, lai kāds ļoti nopietni vai skrupulozi velk ar pirkstu un saka: “Tā var būt vai tā nevar būt.” Manos romānos var viss būt. Manos romānos var būt.
***
Kamēr rakstniece Laima Kota dzīvo Stambulā un vēl tikai grasās tuvākā mēneša laikā ierasties Latvijā uz grāmatas oficiālo atvēršanu, mēs ar grāmatas redaktori Gundegu Blumbergu devāmies nelielā sniegotā pārgājienā pa Miera ielu.
Redaktore Gundega Blumberga: - Es pieļauju, ka cilvēki zina, ka Miera iela ir radusies sen, pirms vairākiem gadsimtiem. Vismaz Laima sāk ar to laiku, kad šeit bija vispirms veco Miroņu iela, tad Jauno Miroņu iela, tad Karlīnas iela un tad saprata, ka vajag tā piedienīgāk, un tad bija tikai Miera iela.
- Mieriela ir pilsētas centrs, jo šeit gāja visu mironīšu ceļš, pilsētas nabagi kaisīja ielu ar skujiņām, bet, ja cilvēks bija draņķīgs, tad viņam nekaisīja ar skujiņām, un tad uzreiz varēja redzēt, kas ir kurš. Tās vietas, kur iet miroņi uz pēdējām, uz atdusas vietām, ir enerģētiski ļoti spēcīgas vietas, un tajās vietās var notikt viss kaut kas. Un Laimiņa, es atvainojos – Laima Kota, tieši tā arī raksta, ka tieši šeit ir sākums lielajai katastrofai, kataklizmai, kas piemeklē Rīgu tieši pirms Ziemassvētkiem, un tieši šeit, kā vēlāk izrādās, tiek rasts risinājums, lai šīs drausmas novērstu un lai Rīga paliktu dzīva.
Ieejot vienā no Miera ielas pagalmiņiem, Gundega Blumberga rāda: - Šeit varētu dzīvot Milda de Kalna, romāna galvenā varone, kas ir 11.tramvaja vadītāja, viņa te dzīvo pagraba dzīvoklītī un to arvien paplašina un paplašina, jo viņa aug arvien lielāka un lielāka, un tajā mazajā dzīvoklītī nav vietas… skaisti! Katrā ziņā šī sēta ir cieši saistīta ar rakstnieci Laimu Kotu, te mīt viņas gars, tas ir redzams, es domāju, viņa pašrocīgi ir krāsojusi šos te... man ir tādas aizdomas
Braucam tālāk pa Miera ielu kapu virzienā.
Gundega Blumberga: - Cilvēki nez kāpēc iedomājas, ka grāmatas vajadzētu lasīt, lai taptu gudrāki vai kaut kā citādi krāšņotu savas dzīves mirkļus, taču man šķiet, ka “Mierielas vilkme”, kādu to parādījusi Laima Kota, ir tieši tā grāmata, ko vajadzētu lasīt gada sākumā, jo tas teksts ir tik žirgts un jestrs, sprauns un visādi citādi pievilcīgs, ka šāds teksts var iedot dopingu vai enerģijas devu, lai visu gadu būtu dzīvot pēc tam krāsaini, koši un skaisti.
- Vai Laimai Kotai var piedēvēt kādu īpašu virzienu, rakstības stilu literatūrā?
Gundega Blumberga: - Tāpat kā mākslinieki nav salīdzināmi, tāpat arī rakstnieki nav salīdzināmi. Bet Laimas vieta ir diezgan īpaša latviešu literatūrā, jo viņa ir ļoti sirsnīga, ļoti jutīga. Un vēl Laima to savu uzkrāto enerģiju un pieredzi atdod bez ierobežojumiem, viņa vārsta tā kā tādus vizuļus, bet tie nav tukši vizuļi. Tie ir vizuļi ir ar saturu.
Un “Mierielas vilkme” ir grāmata, kas parāda mūsdienu Latviju un mūsdienu Latvijas cilvēkus tieši, precīzi un tik ironiski un smieklīgi.
