"Tas sākās gandrīz divus gadus atpakaļ, kad mūsu ierastās dzīves reāli pārtrūka," grāmatas tapšanas sākotni Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atminas Ģirts Salmgriezis. Draugi viņam uzdāvināja iespēju laboratorijā izgatavot sev tīkamas smaržas, un viņš par šo procesu bija sajūsmā: "Laikam jau ir tā, ka vairākiem rakstniekiem ir nepieciešamas bohēmas naktis, dārgi franču vīni, labi cigāri, bet man, lai sāktu rakstīt, pietika tikai iesmaržoties ar labām smaržām.
Nejauši šo piedzīvojumu ieklabināju "sejas grāmatā" jeb feisbukā un tā aizsākās rakstīšana katru nedēļu." Ierakstu lasītāji autoru mudināja tos apkopot grāmatā, un viņš paklausīja.
Pandēmijas pirmajā posmā, Salmgriezim rakstot "Briseles pastkartes", pilsēta bija ļoti noslēgta un reizē tā piedzīvoja vienu no skaistākajiem pavasariem. Autoram nereti licies, ka viņš ir viens pats Briselē, viens pats pie sava datora. Tas, kā viņš pats stāsta, deva arī romantikas sajūtu, ka vajag ko ļoti labu uzrakstīt. "Parasti par Briseli ir tādi stereotipi vai štampi, ka tā ir ierēdnieciska, iestīvināta pilsēta. Tā jau arī var skatīties uz visām šīm lietām un var sūdzēties par to, kas nav labi konkrētajā vietā, jo tā parasti dara ārvalstnieki, kas dzīvo citā valstī," spriež Salmgriezis, "Bet es mēģināju no tā visa atbrīvoties. Tā jau, saskatot tikai tās lietas, kas nav īsti labas, var ierūgt kunkuļainā rūgušpienā, ieslīgt kašķīgumā, un tu nepamani skaisto dzīvi, kas tev apkārt."
Grāmatas lasītājam autors piedāvā neierastus Briseles rakursus, piemēram, uzlūkot pilsētu no Čurājošā puisēna skulptūras skatupunkta. "Čurājošais puisītis redz šokolādes veikalu, kas ir nobankrotējis, redz krodziņu, kas ir aiztaisīts pandēmijas ierobežojumu dēļ vai arī aizvēries pavisam ciet." "Briseles pastkartes", uzsver Salmgriezis, gan nav tradicionāls ceļvedis vai brošūra par šo pilsētu:
"Tās ir konkrētas vietas, detaļas, mani novērojumi, vēstures fakti plus vēl tas, kas virmo ap pandēmiju un izjūtas, arī mana sasaiste ar Latviju – kā es izjūtu Briseli."
Daždažādos faktus, tostarp par pilsētas parkos mītošajiem papagaiļiem, autors uzkrājis, Briselē dzīvodams. Viņš pētījis arī vairākus avotus, tomēr atgādina, ka lielākoties grāmatā jaušams sajūtu kokteilis, nevis uzskaitīti fakti.
Fotogrāfijas "Briseles pastkartēm" sarūpēja Edvards Vārdaunis. "Viņam bija ļoti radošs uzdevums, jo es teicu: "Es negribu redzēt no tās vietas simt fotogrāfijas. Es gribu tikai vienu fotogrāfiju, kas tev liekas īpaša. Viņam bija jāizlasa ''pastkarte'', jāaiziet uz to vietu, jānofotografē un jāatsūta viena labākā fotogrāfija. Viņš pats atzinās, ka reizēm ir gājis uz to vietu, pat stundu domājis, ko es kā autors esmu tur "izpīpējis", tad mēģinājis saprast, kā to visu ielikt vienā fotogrāfijā. Man liekas, šīs fotogrāfijas ir ļoti skaistas, tās ir melnbaltas, tur apstājas laiks, un tur raisās arī filozofiskās pārdomas."
Vaicāts, vai viņam vēl ir ko atklāt Briselē, Salmgriezis atbild: "Noteikti, ka ir, bet es par to tagad neesmu domājis, vai man kaut kas ir jāatklāj, jāraksta. Mēs dzīvojam nezināmā lidojumā. Pirmā pandēmijas viļņa laikā man likās, ka tūlīt jau pasaule atvērsies un viss būs pa vecam. Diemžēl tas tā nenotika. Tagad
mēs dzīvojam tādā situācijā, ka pasaule ir atvērta kā pusatvērta. Labi, ka es esmu šo laiku mazliet piefiksējis.
Man pašam jau tagad ir interesanti [..]. Tas ir ļoti svarīgi, vismaz man pašam, ka šīs lietas ir piefiksētas, jo tās reizēm aizmirstas, reizēm jaunais liekas kā normālais, un mēs dzīvojam tālāk."
