Grāmatu stāsti

Tiekamies ar 2020. gada Dzejas dienu balvas laureātiem Raimondu Ķirķi un Jāni Hvoinski

Grāmatu stāsti

Dzejas dienu balvas laureāts Jānis Hvoinskis: Jo vairāk raksti, jo mazāk tiek pierakstīts

Dzejas dienu balvas laureāts Raimonds Ķirķis: Apmaldīties gan tekstā, gan dzīvē ir normāli

Dzejnieks Raimonds Ķirķis: Apmaldīties gan tekstā, gan dzīvē ir pilnīgi normāli

Šogad pie Dzejas dienu balvas tikuši veseli divi autori: Raimonds Ķirķis par savu debijas dzejoļu krājumu "Kartes" un Jānis Hvoinskis par grāmatu "Mūza no pilsētas N.". Abas grāmatas pērn klajā laidis apgāds "Neputns". "Grāmata ir aicinājums maniem kolēģiem – jaunajiem dzejniekiem – uzdrošināties un izdot grāmatas," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Grāmatu stāsti" uzsver Raimonds Ķirķis.

Liega Piešiņa: Jūsu grāmatā rakstīts, ka tā ir dzejas grāmata. Jūs pats tā arī uzskatāt? Jo tur ir daudz prozas...

Raimonds Ķirķis: Principā tā ir dzejprozas grāmata, un, lai gan tur ir viens dzejolis, kas ir verlibrā, arī tas ir tāds nedaudz viltots verlibrs. Dzeja tā tomēr ir, jo dzejprozas tradīcijas kā pasaulē, tā Latvijā ir spēcīgas, un nezinu, vai būtu atsevišķi jāizceļ dzejproza kā īpaša parādība.

Ar ko jums dzejproza ir tuvāka un poētismā pieņemamāka nekā tradicionālā dzeja?

Ar to, ka tajā ir vieglāk darboties, neuzkāpjot uz vecām mīnām. Tur vienmēr būs iespējas kaut ko svarīgu un būtisku pateikt tādā veidā, kādā neviens to līdz šim nav pateicis, ja mēs domājam par tradīciju.

Vai apzināties, ka latviešu dzejā piedāvājat savādāku poētiku nekā agrāk? Jūs nerunājat par mīlestību – jums ir citas lietas, kas ir svarīgākas.

Bet arī mīlestības tur ir ļoti daudz – tikai tā pateikta ar citiem līdzekļiem, un tieši tas man arī bija svarīgi – runāt par ļoti cilvēcīgām, pašsaprotamām un visiem pieejamām lietām tādā veidā, kas būtu man individuāli piemērotākais.

Negribu teikt, ka tur nav kvalitāšu, kādas varam atrast arī tradicionālajā dzejā – tās ir tikai citādā formā izteiktas.

Vai jums patīk ironizēt ne tikai par citiem, bet arī par sevi?

Ironiju kā tādu literatūrā ļoti plaši neizmantoju, un, ja tur arī ir ironija, tad tā lielākoties ir pašironiska, bet arī tā kļūst slidena – tā nav klaja postmoderna ironija, tā ir citādāka.

Vai tas, ka jūsu grāmata iznākusi "Neputna" paspārnē, ļāva izveidot tik interesantu vizuālo noformējumu? Palūkojoties uz grāmatas vāku, mēs skaidri redzam visu, kas tur būs iekšā, jo saturs ir jau uz vāka.

Es ļoti, ļoti priecājos par šo Armanda Zelča ideju – likt saturu uz vāka. Tas man šķiet absolūti izcils risinājums – šī mazā nianse grāmatu padara ārkārtīgi kompaktu un viengabalainu, jau sākotnēji noapaļojot to, kas ir visas grāmatas garumā. Priecājos par "Neputnu", kas bija gatavs netradicionālākai dzejai.

Raimonds Ķirķis, "Kartes"

Kā nonācāt līdz tam, ka šim dzejoļu krājumam jāiznāk tieši šajā laikā?

Manuskripts bija gatavs jau pagājušā gada jūlijā vai augustā, kādu gadu to biju mērķtiecīgi licis kopā, un tad vienā brīdī bija sasniegta tā kritiskā masa, pēc kuras sapratu – krājums ir gatavs. Pēc tam viss bija no izdevniecības un citiem apstākļiem atkarīgs. Bet iekšējā pārliecība bija tāda, ka vienlaikus gribēju laist klajā dzejoļus, kas man pašam vēlāk varētu šķist novecojuši, un otra lieta – gribēju, lai pati jaunākā latviešu dzejnieku paaudze sāk kaut kā rezonēt: grāmata ir aicinājums maniem kolēģiem – jaunajiem dzejniekiem – uzdrošināties un izdot grāmatas.

Tas, ko esat uzrakstījis, nav vienkāršs. Garām skrejot to nevar lasīt.

Nevar, bet tajā pašā laikā grāmata ir ārkārtīgi plāna – ja nemaldos, tur ir tikai 33 dzejoļi. Tikai tad, ja lasītājs nebūs galīgi slims, viņš varēs izurbties cauri.

Kas, jūsuprāt, šajā gadījumā ir "kartes"?

Kartes šķita ļoti veiksmīga metafora gan tam veidam, kā es rakstu, gan arī tam emocionālajam stāvoklim, kas ir aprakstīts, un tas reizē ir arī palīglīdzeklis, kuru izmantot, lai kaut ko atrastu, bet tajā pašā laikā nav īsti skaidrs, kas ir tas, kas ir jāatrod, kur ir jānokļūst un kāpēc tur vispār ir jānokļūst. Ar šīm kartēm bija veiksmīgi parādīt to, ka apmaldīties gan tekstā, gan dzīvē ir pilnīgi normāli, un veids, kā no tā tikt ārā, ir atkarīgs no lasītāja un katra paša.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti