"Parasti ir ļoti grūti aprakstīt precīzi, kā ideja rodas. Reizēm var gadīties rakstniekam, kāda ideja galvā perinās 40 gadus. Es nekad nevaru zināt, kāda doma manā galvā paliks, bet kāda izgaisīs, teiksim, pēc 10 gadiem.
Grāmatas "Ezers” ideja radās, kad žurnālā "National Geographic” ieraudzīju attēlus ar Arāla jūru, kura izžūst. Fotogrāfijas uz mani atstāja tik dziļu iespaidu, ka radās ideja uzrakstīt stāstu par mazu puisēnu, kurš dzīvo liela ezera krastā. Tas bija tikai impulss.
Šī grāmata nav par Arāla jūru, svarīgākais bija atspoguļot problēmu,” ar savu darbu iepazīstina Bianka Bellova.
Diena, kad Rīgā ieradusies Bianka Bellova, rakstniecei ir saplānota, intervija televīzijai, tikšanās ar žurnālistiem Čehijas vēstniecībā, pēc tam jādodas uz grāmatas "Ezers” atvēršanas svētkiem. Sarunai ar Latvijas Radio ir atvēlēts laiks pirms došanās uz nākamo notikumu, kas saistīts ar grāmatas "Ezers” iznākšanu latviešu valodā. No čehu valodas to tulkojusi Halina Lapiņa.
"Romāna galvenā ideja bija atspoguļot, kādi cilvēki dzīvo pie ezera un cik ļoti viņi ir atkarīgi no tā. Viņi ir zvejnieki vai fermeri un ir atkarīgi no ezera ūdens, un kas ar viņiem notiek, piemēram, ja ezers sāk izžūt. Tas nozīmē, ka sabiedrība, kas dzīvo pie šī ezera, ka viņu dzīves veids mainās un sabrūk. Tas nozīmē, ka šī ezera stāsts ir tas lielais stāsts, un uz tā fona attīstās arī mazā puisēna stāsts. Un šis puisēns meklē savu māti,” turpina Bellova.
Rakstniece skaidro, ka romānā nav aprakstīta kāda konkrēta vieta vai laiks, bet ir jūtama kāda svešas armijas klātbūtne.
"Un lai gan romānā nav šīs konkrētības, es sastopos ar to, kā daži lasītāji, kas lasa šo darbu, atpazīst tajā pilsētā kādas sev zināmas vietas vai laiku.
Tas nozīmē, ka šis romāns ir kā tāda puzle, un katrs lasītājs tajā atrod savu puzles gabaliņu.
Piemēram, viens poļu literatūrkritiķis man teica: paldies, ka aprakstījāt manu bērnību Polijā 80. gados, un bulgāru cilvēki tur redz Bulgāriju,” stāsta Bellova.
Sarunā Bianka Bellova atzīst, ka viņai ļoti patīk, kā skan latviešu valoda. To ir patīkami dzirdēt. Savukārt mans pirmais jautājums ir par rakstnieces saknēm, kas, kā zinu, sniedzas Balkānos un Bulgārijā. Kā ietekmē viņu kā rakstnieci? Pati autore dzimusi un dzīvo Prāgā.
"Protams, ka dzimtas saknes ietekmē manu daiļradi. Ja cilvēks dzīvo divās vai trijās vidēs, tas vienmēr ietekmē ne tikai daiļradi, bet arī dzīvi. Cilvēkam rodas tāda kā nepieciešamība visu laiku to novērtēt. Mans vīrs nāk no Anglijas. Tas nozīmē, ka mūsu ģimenē savienojas trīs vides, un mēs visu laiku to novērtējam,” atzīst Bianka Bellova.
No rakstnieces uzzinu, ka savu pirmo daiļdarbu viņa veltījusi savai bulgāru vecmāmiņai un ka šis darbs tā arī nav izdots.
"Līdz šim esmu uzrakstījusi trīs romānus, "Ezers” ir ceturtais. Es domāju, ka balvas vispār nav atkarīgas no tā, cik darbu autoram ir. Apbalvojumu var iegūt arī pirmais uzrakstītais darbs vai neviens,” vērtē Bellova.
Taču, kā pašas rakstnieces piedzīvotais ietekmē un ienāk viņas darbos?
"Es domāju, ka cilvēka paša dzīve un vide, kurā atrodas, ietekmē, par ko viņš raksta. Manuprāt, cilvēka pirmajos trīs dzīves gados formējas skats, kā uztver dzīvi visu turpmāko mūžu. Tāpēc bērnība ir tik svarīga katra cilvēka, katra indivīda un arī katra rakstnieka dzīvē,” norāda Bellova.
Tiesa, rakstnieces dzīvē gan nav bijis nekā tāda, kādu vidi viņa apraksta romānā „Ezers”.
"Man dzīvē viss ir bijis kārtībā, un es ceru, ka tā tas būs arī nākotnē. Man nav bijuši sāpīgi pārdzīvojumi, mani bērni ir veseli, par ko es pateicos Dievam,” atklāj Bellova.
Bellova vērtē, ka labam stāstam jābūt uzrakstītam tā, lai tas būtu aktuāls jebkurā laikā un lai lasītāji no tā gūtu kaut ko, kas aktuāls viņiem.
"Galvenais konflikts, kas ir šajā darbā, ir ūdens trūkums, ūdens ir ļoti svarīgs cilvēku dzīvē. Es domāju, ka Arāla jūras problēma ir plaši pazīstama, un tā var ietekmēt daudzus cilvēkus. Piemēram, pērn man Somijā bija tikšanās ar vienu somu rakstnieci, un viņa teica, ka tikko sākusi rakstīt romānu par ezeru, kurš izsīkst. Pēdējā laikā es diezgan daudz esmu redzējusi reportāžas un foto izstādes, kurās skarta Arāla jūras problēma. Es domāju, ka šis temats ir pievilcīgs radoši domājošiem cilvēkiem, jo ar šo tēmu var strādāt un radīt jaunus darbus,” uzskata Bellova.
Rakstniece arī atklāj, ka viņai jau uzreiz bijis skaidrs, ka grāmatas nosaukums būs "Ezers”, jo šajā gadījumā ezers ir ne tikai vieta, kur stāsts attīstās, bet tas ir arī šī romāna galvenais varonis.
"Šajā romānā ietverta gan cerība, gan bezcerība, viss atkarīgs, kā lasītājs traktēs romāna beigas. Vieni tās uztver traģiski, citi kā ļoti pozitīvas. Šī romāna beigas ir atvērtas, un katrs lasītājs var domāt pats, kā šis stāsts beidzas,” bilst Bellova.
Grāmatas tulkotājai Halinai Lapiņai romānā skartā tēma šķiet aktuāla, savukārt aprakstītajā sajutusi kaut ko no vietas, kur aizritējusi viņas bērnība.
"Pati esmu uzaugusi kaut kādā nozīmē tādā ciematā, kas aprakstīts romānā, tur nav ezera, tur nav ūdens problēmas, bet tā otra problēma, kas ir šajā romānā, tur ir. Es runāju par vienu Kurzemes Lietuvas pierobežas miestu, kur kādreiz bija milzīgas padomju armijas daļas. Un tas miests patiešām ļoti plauka, kad bija mana bērnība, tur bija vairākas skolas. Pēdējo desmit gadu laikā man tur izdevies aizbraukt un man tas ļoti atgādina to, ko rakstniece apraksta savā romānā,” stāsta Halina Lapiņa.
Rakstniece atzīst, ka sadarbība ar tulkotāju Halinu Lapiņu bijusi ļoti laba, arī tulkotāja to apliecina, piebilstot, ka apmainījušās tikai ar pāris e-pasta vēstulēm.
Bianka Bellova šobrīd strādā jau pie nākamā romāna, taču, par ko tas būs, viņa neatklāj, jo nekad iepriekš to nestāstot. Savukārt viņas romānu "Ezers” literatūrkritiķi salīdzina ar Džordža Orvela "1984”.
Sazināties ar rakstnieci palīdzēja Nadežda Kopoloveca.
