Māris Rungulis ar grāmatu „Sāļās pankūkas” ved bērnus uz savu bērnības laiku – 20. gadsimta 60. gadiem, kad bērnu fantāziju pasauli lielā mērā ietekmēja izlasītās grāmatas. Tieši tāpēc autors abu galveno varoņu – Mārtiņa un Ineses – piedzīvojumos ievij reminiscences no savulaik gan lielo, gan mazāko lasītāju auditorijā ļoti iecienītu autoru – Daniela Defo un Žila Verna – piedzīvojumu romāniem. Kā raksta kritiķe Bārbala Simsone, pusaudža vecums “ir laiks, kad iztēles spēks ir tik pārvarīgs un vēl pieredzes neaptumšots, ka arī maza ezera saliņa bez pūlēm pārvēršas par Robinsona Kruzo mītni, sēklī dzerošs alnis – par cilvēkēdāju bandas uzbrukumu, un iedobe smiltīs – par lāču bedri.”
Rungulim šajā stāstā izdodas notvert īpašo bērnības pasaules skatījumu, kur sastapšanās ar šķēršļiem nenomāc, bet izaicina un liek domāt radošus risinājumus, šajā procesā gūstot prieku par piedzīvojumu.
Fragments no stāsta:
“Mēs ar Mārtiņu, virtuvi iepazinuši, tuvās pankūku gaidās pat saskatījāmies un vienlaicīgi pasmaidījām, kad mums virs galvas atskanēja smagi soļi… Bet no virtuves jau neko vairāk par zirnekļu tīklu aizvilktiem griestiem nevarējām ieraudzīt…
Večiņa pie jautri sprēgājošās plīts par šiem trokšņiem gan nelikās ne zinis un turpināja jaukt pankūku mīklu.
Tomēr nepacietīgais staigātājs nerimās – smagie soļi pārgāja vēl smagākos būkšķos, kas tagad atgādināja to atbalsi, ko pirms brīža radīja platais cirvis, kad skalus plēšot, saskārās ar bluķi. [..]
– Nebīstieties bērniņi, tur mans vīrs un dēls nerod miera!
Un ne man, ne Mārtiņam vairs neko jautāt negribējās. [..]
Aiz durvīm, kas veda uz otro stāvu, iečīkstējās koka pakāpieni, vispirms augstāk, tad jau nedaudz zemāk un visbeidzot kāpņu apakšējā galā. Saspringusi gaidīju, ka tūlīt atvērsies pašas durvis.
– Zigfrīd, liecies nu mierā! – cepēja pat neatskatījusies ierunājās. – Mums šodien ir ciemiņi.
Bet Zigfrīds mierā nelikās vis! Vēl pēc brīža pašas no sevis atvērās arī tās durvis kas veda kaut kur mājas dziļumā, un tad iestājās klusums.
Nespējot izturēt pēkšņo klusumu, Mārtiņš (un es patiešām apskaudu viņa drosmi!) ierunājās:
– Mēs jau domājām, ka šī māja ir pamesta…
– Un tā jau arī ir! - šoreiz runājot večiņa pārtrauca cepšanu un novilka pannu no plīts. – Pirmās bliņas jau gatavas. [..]
– Šie ir mani kāzu trauki, – mums katram priekšā parādījās šķīvis ar zilu maliņu. Tad vēl nošķindēja lieli un zaļgani apsūbējuši naži un tikpat iespaidīgas dakšiņas. Šos apsūbējušos galda piederumus arī acīmredzot neviens nebija lietojis ilgus gadus. [..]
– Nu, kā garšo? – večiņa ar pavārnīcu jau lēja nākamo cepumu uz pannas.[..]
Un atkal drosmīgāks bija Mārtiņš. Viņš ātri sarullēja vienu pankūku un, nezin kāpēc aizvēris acis, iebāza to mutē.
– Sāļas, – viņš, ar mēli viļādams pa muti karsto kumosu, izšļupstēja.
– Ko jūs, bērniņi varat gribēt? Tās ceptas ar manām asarām. Lieciet vairāk zapti, es visu pelējumu noņēmu nost.”
Autors nenovelk stingru robežu starp realitāti un bērnu iztēli, neapgrūtinot arī lasītāju ar nepieciešamību šķetināt, kas noticis pa īstam un kas ir bijis tikai bērnu iedomu auglis, jo tam stāstā nav lielas nozīmes, svarīgākais ir sajust aizrautību ar dzīvi, kas vēlākos gados veidos visskaistākās atmiņas par laiku, kad vēl nebija problēmu – bija tikai piedzīvojumi.
Taču Māra Runguļa dzimtās Liepājas un Liepājas ezera klātbūtne gan šajā grāmatā ir konkrēta un nepārprotama, turpinot viņa darbos “Zaļā menca”, “Kaķu ģenerālis”, “Ādolfs un Emīlija” u.c. iedibināto Liepājas portretēšanu. “Grāmata ar ļoti spēcīgu sajūtu. Atstāj ezera un vasaras pēcgaršu,” atzīst žūrijas dalībniece kultūras žurnāliste Santa Remere.
Baltvilka balvas ieguvējus oriģinālliteratūrā un grāmatu mākslā uzzināsim 24. jūlijā, Jāņa Baltvilka 72.dzimšanas dienā. Balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies Jaunā Rīgas teātra pagalmā plkst. 18, un to tiešraidē piedāvās skatīties lsm.lv.
