Romantisms uzplauka 19. gadsimta sākumā un ļoti spēcīgi un ilglaicīgi ietekmēja visu Eiropas kultūru. Arī Latvijā tas izpaudās ļoti spilgti un bija viens no latviešu identitātes galvenajiem rādītājiem līdz pat Otrajam pasaules karam.
Antoloģijas sastādītājs Viesturs Vecgrāvis lasa Jozefa fon Eihendorfa dzejoli Jura Kastiņa atdzejojumā:
"Es meklēju zilo puķi,
Bet nevaru atrast to,
Es sapņoju, zilajā puķē
Laime man atmirgo.
Pa zemēm, pilsētām, laukiem
Man ceļojot arfa skan.
Es meklēju zilo puķi –
Nekur to neredzēt man.
Es ceļoju visu mūžu,
Es ceru, es ticu arvien,
Tomēr atrast zilo puķi
Man nevar nekad neviens."
Eihendorfs ir viens no spilgtiem vācu romantisma pārstāvjiem, un viņa apcerētā zilā puķe ir viens no raksturīgākajiem tēliem visam romantismam kopumā, tādēļ to Viesturs Vecgrāvis izvēlējies par antoloģijas nosaukumu. Viņš atzīst: "Tas ir diezgan banāls nosaukums, bet šo banalitāti es arī diezgan apzināti izvēlējos, jo "zilā puķe" ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais, romantiskās ilgošanās, romantisko cerību tēls, kas jau no 19. gadsimta sākuma pazīstams ir ar Novalisa darbiem. Šo tēlu ir izmantojusi gan mūsu Aspazija, gan Ziemeļnieks, gan citi mūsu romantiķi.
Un man likās, ka šajā gadījumā jādod tas visvienkāršākais signāls un daudziem zināmais. Tātad, "zilā puķe" – klasiskais romantisma tēls."
Vēl romantismam ļoti raksturīgi tēli ir dvēsele, sapņi, zvaigznes, ilgas, skumjas un sāpes, bet romantiķi tos interpretē arī ļoti atšķirīgi un daudznozīmīgi. Viesturs Vecgrāvis stāsta: "Protams, arī tas raksturīgākais, kas romantismu atšķir no sentimentālisma, tā ir gara prioritāte, tieksme pacelties nedaudz virs zemes vai pat dažos gadījumos ļoti pacelties virs zemes. Praktiski tas ir tas, ko Jānis Poruks vienā savā stāstā ļoti precīzi ir raksturojis vienā teikumā:
"Kājas drīkst staigāt pa laidaru, bet dvēselei vajag pacelties augstumos, debesīs.""
Antoloģija 500 lappusēs ietver 16 latviešu un gandrīz 60 cittautu dzejnieku romantiķu devumu. Tā ļoti uzskatāmi parāda, cik ilgstoši un intensīvi romantiskā dzeja savulaik dominēja Eiropā un Amerikā un cik tā bija daudzveidīga. Tāpat tā dod iespēju ieraudzīt, ar ko latviešu dzejnieki ir līdzīgi un ar ko atšķirīgi, salīdzinot ar cittautu romantiķiem. Šīs nianses atklāt, strādājot pie grāmatas, Viesturam Vecgrāvim bijis pats aizraujošākais:
"Mūsu romantismā tomēr tas galvenais raksturojošais elements ir ilgas pēc kaut kā.
Vai nu tās ir ilgas pēc pilnības mīlestībā vai tās ir ilgas pēc kāda estētiska ideāla, vai tās ir ilgas pat pēc sociāla ideāla, kā parādās mūsu Rainim 20. gadsimta sākumā."
Bet arī mūsu romantiķi ir gana atšķirīgi. Katram no viņiem Viesturs Vecgrāvis antoloģijā velta arī kodolīgu komentāru. Aspazija raksturota kā temperamentīgākā dzejniece mūsu romantisma zvaigznājā, Rainis – kā mūsu lielākais filozofiskais dzejnieks, Jānis Akuraters kā lielākais dailes apustulis, bet Jānis Ziemeļnieks kā traģiskākais latviešu romantiķis. Kārlim Skalbem savukārt dzeja ir gandrīz tas pats kas lūgšana, bet Fricis Bārda pietāti pret ikdienišķo zemes dzīvi harmoniski savieno ar ilgām pacelties bezgalības dimensijās.
Līdzās latviešiem antoloģija iepazīstina gan ar tā saukto veco kultūrtautu lielajiem romantiķiem – Baironu, Šelliju, Helderlīnu, Puškinu un citiem, gan ar mazo tautu dzejniekiem, kas Viesturam Vecgrāvim bijis īpaši svarīgi. Viņš uzsver: "Man šķita, ka noteikti šajā antoloģijā ir jāpārstāv, teiksim, čehi, kuriem ir ļoti izcils romantiķis Karela Māha, jāpārstāv slovēņi, kuriem ir gandrīz vai ģeniāls romantiķis France Prešerens, kuru francūži ir atdzejojuši, jāpārstāv rumāņi, kuriem ir izcils dzejnieks Mihajs Eminesku."
Antoloģijā pārstāvēti arī ungāru, bulgāru, horvātu, ukraiņu, lietuviešu, igauņu un vēl daudzu citu tautu izcilākie romantiķi.
Ļoti daudz jaunu atdzejojumu tapis speciāli antoloģijai, un atdzejotāju vidū ir Dagnija Dreika, Juris Kastiņš, Jānis Elsbergs, Kārlis Vērdiņš un vēl citi. Strādājot pie grāmatas, tās sastādītāju pārsteidza, ka līdz šim latviskoti nebija arī daudzi ļoti hrestomātiski cittautu romantiķu darbi, to vidū slavenais angļu dzejnieka Džona Kītsa dzejolis "Oda grieķu vāzei", ko tagad var iepazīt Kārļa Vērdiņa atdzejojumā.
Viesturs Vecgrāvis lasa dzejoļa fragmentu:
"O, grieķu forma, daiļā poza! Vītas
Tur rakstā meitas marmorā un vīri,
Vēl meža zari, zāle samīdīta,
No domām aizvilini, forma tīrā,
Tāpat kā mūžība, šī vēsā pastorāle!
Šo paaudzi reiz dzēsīs iznīcība,
Tev palikt būs, tev apkārt cietīs citi,
Ne mēs, kam saki: "Skaistums – patiesība,
Un patiesība – skaistums" – tas ir viss,
Ko cilvēks zina un ko zināt vērts."
Kītsa dzejoļa fragments atklāj Kītsa kredo, ka "skaistums ir patiesība", un arī šī atziņa, tāpat kā "zilā puķe", ir viens no kanoniskākajiem romantiskās dzejas simboliem.
Antoloģija nav akadēmisks izdevums, tā adresēta ikvienam dzejas mīļotājam, kas vēlas plašāk izbaudīt romantiskās dzejas nianses.
