Šogad 85 gadu jubileju nosvinējusī rakstniece Anita Liepa ir enerģijas pilna. Savas dzīves gājumā nācies šķērsot dažādus ceļus – tostarp padomju varas represijas notiesāšanu un izsūtījumu par kontrrevolucionāru propagandu. Likteņa pārbaudījumi gan nesalauza viņas garu, bet vēl vairāk spēcināja tautisko apziņu. Tas arī mudinājis dokumentēt laiku caur savu neatkarīgo patiesību, nepakļaujoties oficiāli sludinātajai.
Uzņemot Rakstnieku savienībā, par viņu teica – mūsu literatūrā ienāk rakstniece ar biogrāfiju, kas vien ir pierādījums tam, ka viņa būs spējīga uzrakstīt vēl un vēl un vēl, un tā tas arī ir, ka tagad jau gados joprojām raksta, atceras un pasaka lasītājam to, ko citi vairs nepateiks," norāda Ordeņa kapitula loceklis Ēriks Hānbergs.
„Īpaši tiek uzsvērta un atzīmēta dokumentālās literatūras tradīcija, ar ko tieši viņa ir ienākusi latviešu rakstniecībā, ar ko viņa ir atšķirīga no citiem rakstniekiem," teic Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa.
Anita Liepa atzīst, ka piešķirtais augstais apbalvojums nācis kā pārsteigums. Lai gan dzīves laikā uzrakstīti daudz nopietni romāni, strādāts dažādos laikrakstos un par skolotāju, Anita vissiltāk atceras periodu, kad vadīja ekskursijas, kaut gan viens no pašiem nozīmīgākajiem pilsētas objektiem – Daugavpils cietoksnis – padomju gados bija slēgts tūristu acīm.
„Esmu pārsteigta ļoti, es to negaidīju, gribētu zināt, kas to ir ieteicis," atzīst rakstniece Anita Liepa. „Uz Vidusāziju braucu vairākas reizes, pa Latviju – pats par sevi, pa Daugavpili. Daugavpilī cilvēkus interesēja cietoksnis, bet tur nelaida iekšā. Tad mēs teicām, ka soli pa solim tuvojamies cietoksnim – kādā veidā, mums atļāva pie galvenajiem vārtiem, Dienvidvārtiem. Stāstījām par vaļņiem, vēsturi. Pēc kāda laika jau atļāva iziet vārtiem cauri, jau iekšpusē pie vārtiem stāvēt. Vislielākais panākums bija, ka ļāva iziet cauri telpai, kur iet ceļš uz dzīvojamo platību."
Anitas domubiedri un kolēģi, viņas dzīves ceļa līdzgājēji, stāsta, ka viņa ir ne tikai talantīga rakstniece un žurnāliste, bet arī ļoti sprigana un enerģiska kundze.
„Tas bija 90. gadu sākums, es atceros, ka toreiz redakcijas darbinieki piedzīvojām to laiku, kad ir jāpāriet no rakstāmmašīnām un jāmācās rakstīt ar datoru," stāsta laikraksta "Latgales Laiks" galvenā redaktore Zigrīda Some. „Anita mūs pārsteidza, jo lai arī viņa jau tad bija cienījamā vecumā, bet viņai apgūt datoru nesagādāja nekādas problēmas."
„Ārpus oficiālām tikšanās reizēm, kad iepazīsti Anitu, viņa ir sprigana, jautra, asprātīga, cilvēciski tik atraisīta, ka jebkurā sabiedrībā, jebkurās tikšanās reizēs tu jūties ļoti labi, patīkami un omulīgi, it kā tu viņu pazītu jau sen sen," aklāj Ēriks Hānbergs.
Arī šobaltdien dzīves dokumentētāja joprojām daudz raksta un, iespējams, jau pavisam drīz nāks klajā viņas jaunais romāns par Atmodas laiku Latvijā.
