“Berlīne negaidot gadu gaitā kļuvusi par vietu, kur esmu bieži atgriezies. Pirmo reizi tur nokļuvu nejauši. Neplānoju turp dodies, bet ceļojums turp aizveda un arī kādu laiku tur paliku. Tad sāku tur atgriezties un atgriezties, un tas ietekmēja arī manu radošo dzīvi,” tā savu saistību ar Berlīni raksturo Andris Kuprišs Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”.
Tagad vismaz reizi gadā viņam patīk turp doties, jo kaut kādā ziņā Berlīne atgādina Rīgu, bet ir atšķirīga, “tāpēc ir patīkami tur atrasties, tas atsvaidzina no Rīgas ikdienas”.
Bet stāstu grāmatas nosaukums ir aizgūts no garākā stāsta nosaukuma un darbības vietas. “Šķita dabiski nosaukt titulstāsta vārdā grāmatu,” atzīst Kuprišs.
Starp garā stāsta “Berlīne” varoni un autoru noteikti var vilkt paralēles.
“Daudz rakstīts par manu personisko pieredzi. Bet mans viedoklis ir,
kad sāc rakstīt, rodas distance, kura ir jāievēro. Kad ir uzrakstīts, patīk vai ne, tas jau ir kaut kas cits. Tā ir cita balss. Bieži rakstot rodas tas, ko nebiju paredzējis, bet tas tur ir radies,” vērtē Kuprišs.
Garais stāsts vairākos mēģinājumos tapis paralēli īsajiem stāstiem. Šī stāsta varonis apzīmēts vien ar burtu, taču saistību ar Fransu Kafku šādā izvēlē Kuprišs noliedz, drīzāk domu varoņus apzīmēt ar vienu burtu, aizņēmies no čīliešu rakstnieka Roberto Bolanjo, kuram arī viens no galvenajiem varoņiem ir vienkārši B.
Andris Kuprišs (1982) ir rakstnieks, tulkotājs un “Prozas lasījumu” autors. Andris Kuprišs Latvijas Universitātē studējis žurnālistiku, bet Londonas Goldsmitas koledžas maģistrantūrā – fotogrāfiju. 2006. gadā Kuprišs atgriezās Rīgā un sāka publicēt grāmatu recenzijas, esejas un prozu. Viņa stāsti parādījušies gan drukātajos izdevumos, gan internetā – žurnālā “Rīgas Laiks”, “Veto Magazine”, “Domuzīme”, “Punctum”, “Satori”.
“Fotogrāfija un kino vairāk ietekmējuši vairāk manu rakstniecību nekā tas, ko esmu izlasījis,” atzīst Kuprišs.
Ikdienā viņš strādā ar rakstniecību nesaistītu darbu – ir ortopēdijas tehniķis iestādē, kas ražo tehniskos palīglīdzekļus. Bet par rakstniecību viņš bilst, ka acīmredzot tā viņam ir kaut kādā ziņā nepieciešama, ja jau meklē veidus, kā rakstīt.
Krājumu “Berlīne” veido it kā divas daļas – īsie stāsti pirmajā daļā un garais stāsts.
“Pirmā grāmatas daļa, ko veido īsāki stāsti, tapusi pēdējo 4–6 gadu laikā, stāsti krājās. Esmu publicējis dažādās vietās gadu gaitā. Radās doma apkopot un izdot,” stāsta Kuprišs. “Kad grāmata bija it kā gatava pagājušā gada sākumā, radās sajūta, ka kaut kas līdz galam, ka kopējam tēlam trūkst. Nolēmu pieķerties garajam stāstam par Berlīni, likās, ka tas savelk visas auklas kopā. Pēdējais garstāsts tapis pagājušā gada rudenī.”
Raksturojot stāstu tapšanu, Kuprišs norāda, ka
“bieži rakstu, man atnāk kaut kādi gandrīz vizuāli tēli iztēlē, tie tēli vai ainas prasās, lai es to aprakstītu. Īsie stāsti bieži top vienā piegājienā, tādi viņi ir”.
“Man negribas liekuļot, bet šķiet, ka tie, kam ir tēli galvā, iztēlē rodas un prasās ārā, cilvēks kalpos tiem tēliem un kaut ko uzrakstīs neatkarīgi no tā, vai ir stāsts modē vai ne,” stāsta aktualitāti mūsdienās raksturo Kuprišs.
Krājums “Berlīne” iznācis “Orbītas” grāmatu sērijā “Orbītas bibliotēka”, kurā tiek izdoti mūsdienu dzejnieku un prozaiķu darbi.
