Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo" vēlējās uzzināt, ko Sigulda iesaka darīt situācijā, kad pasliktinājusies mūsu skolēnu lasītprasme (starptautiskās lasītprasmes novērtēšanas pētījuma "PIRLS 2021" rezultāti parāda, ka 6% ceturtklasnieku lasīšanas līmenis nesasniedz zemāko pakāpi). Varam šokēties, bet varam arī rīkoties. Varam veidot īpašu Festivāla skolu, kas palīdzētu skolotājiem un bērnudārza pedagogiem, varam veidot notikumus visai ģimenei ar multimedijiem un ilustrāciju izstādēm un, pats galvenais – būt klāt ar grāmatu un autoriem tur, kur ir bērni un jaunieši, piemēram, Siguldas skeitparkā.
Vai zināt, kāds ir pasaulē labākais lasītājs? Par to kopā ar režisoru Jāni Znotiņu Priekšālasītāju dienā prātoja Siguldas bērnudārznieki. Iespējams, Kuldīgā, Cēsīs, Naukšēnos vai Liepājā tam zīmētu citādas ausis vai acis, citādu grāmatplauktu un varbūt čību vietā – gumijniekus, taču droši zinām, ka pasaulē labākajam lasītājam noteikti būs galva un sirds.
Latvijas Radio uzrunāti, trīs līdz sešus gadus vecie bērni, cits klusāk, cits skaļāk, klāstīja, kādas grāmatas lasa ar vecākiem. Lasa viņi meiteņu stāstus, lasa par vienradžiem un laumiņām, kas draudzējas, un zaķiem, kas cilpo. Arī bērnudārzā lasa, apstiprināja audzinātāja Dace: "Vienmēr lasām pirms gulētiešanas. Citreiz tas ir īss stāstiņš, citreiz tā ir garāka grāmata. Bērniem ļoti patīk, ka stāstos liek iekšā viņu vārdus, ka tēlus aizstāj ar viņu vārdiem."
Bet kā ar skolēniem? Vai viņi lasa? Kā viņus ieinteresēt?
Dažādās literatūras pasaules, lai uzrunātu ikkatru
Apgāda "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale uz Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu vedīs autorus arīdzan no Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas. Viņasprāt, Sigulda varētu būt kā tāda maza šūniņa, kas rada piemēru par lasošu sabiedrību, kur bērnudārzs, skola, ģimene – visi – ir iesaistīti lasīšanas procesā, lasīšanas pieredzē. "Un tā nav tikai grāmata, kā mēs redzam. Festivālā būs teātris, ilustrācija, koncerti, izdevējprogramma, darbnīcas, sarunas. Tas ir kopējs process," viņa piebilda.
Par šī festivāla rīkošanu daudz domājuši visi radošajā procesā iesaistītie, arī novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja Dace Krecere-Vule. "Pie festivāla mēs strādājam vairāk nekā gadu. No vienas puses, tas ir ilgs laiks, bet no otras puses, atceroties, kā šis darbs ir noticis, tas nav ilgs laiks. Ideja tieši par literatūras festivālu Siguldā tapa... Man ir divas versijas. Tad, kad es nācu šeit strādāt, man bija jāapdomā, ko es gribētu redzēt Siguldā saistībā ar literatūru. Man šķita, ka pilsētai, kura vēlas kļūt par literatūras pilsētu, noteikti vajag savu festivālu.
Domājot par to, kāds festivāls Siguldai piestāvētu vislabāk, man šķita, ka bērnu un jauniešu literatūras festivāls ir tieši tas, kas ir vajadzīgs. Sigulda ir ģimenēm ļoti draudzīga pilsēta,
šeit ir takas un vis kaut kas, ko ģimenes var izbaudīt. Literatūras festivāls būtu kā cimds ar rociņu. Siguldas pilsēta arī piekrita šim plānam, un tā nu mēs sākām strādāt pie festivāla. Otra versija ir tāda, ka Siguldai jau bija padomā festivāls, bet viņi nezināja – kāds. Nezinu, kura versija būtu īstā. Ideja bija gaisā," viņa atzīmēja.
Pirms ķērušies pie festivāla veidošanas, organizatori mazliet papētīja, kā skolēniem sokas ar lasīšanu.
"Mēs aptaujājām tieši to kritisko grupu – no 4. līdz 9. klasei. Liela daļa uz jautājumu, kāpēc nepatīk lasīt, teica, ka tas ir garlaicīgi vai vispār nevarēja izdomāt atbildi,"
atklāja Dace Krecere-Vule. "Mums šķita, ka pirmajam festivālam vajag parādīt literatūras dažādību, daudzveidību, ka katrs var atrast sev kaut ko interesantu. Ar programmu vēlamies parādīt, ka tas nav kaut kas statisks – tu sēdi, lasi un nekas nenotiek –, bet ka tas ir kaut kas salīdzinoši dinamisks un aktīvs. Ir autori, ir ilustrācija, kas ir ļoti svarīga bērnu un jauniešu grāmatu sastāvdaļa (īstenībā arī pieaugušo, un par to mēs pēdējā laikā daudz runājam, bet maz redzam grāmatu plauktos), ir teātris – atsevišķa pasaule, kas izaug no grāmatām vai dažkārt otrādi, proti, teātris pārtop grāmatā –, ir multimediji, bez kā mūsdienu jaunatne šodien droši vien nespēj iedomāties savu pasauli [..]. Dažādās literatūras pasaules kopā sadzīvos vienā festivālā."
Starp festivāla prioritātēm noteikti ir izglītošana, uzsvēra Krecere-Vule: "Kad sākām domāt par festivālu, galvenās mērķauditorijas definējām atsevišķi: bērni un jaunieši, ģimenes kā kopiena un skola kā sistēma. Visa programma ir diezgan uzblīdusi, bet tas tāpēc, ka mēs katru gribam noķert savā vietā. 7., 8. oktobris ir ģimeņu diena, 6. oktobris ir skolu diena, kur skolēnam nebūs citas izvēles, kā nākt uz festivālu. Skolotājs arī redzēs, ko autori ar bērniem dara, un varbūt tur kaut kas aizķersies. Vēl atsevišķi ir Festivāla skola. [..]
Mēs gadu esam runājuši ar skolotājiem un definējuši, kā mēs varētu viņiem palīdzēt mācību procesā.
Es ceru, ka skolotāji to [Festivāla skolu] neuztvers kā piespiedu laika patēriņu, bet viņi tiešām tur atradīs jaunas idejas, kā strādāt ar bērniem un jauniešiem, varbūt dzirdēs jaunus vārdus no latviešu rakstniekiem, jaunus darbu fragmentus, viņi nodibinās kontaktus ar autoriem. Tā būs sava veida tīklošanās. Skolotājiem būs vēl viens rīks, lai veiksmīgi izvestu literatūras stundas līdz jūnijam."
Gaidot lielo literatūras notikumu, Alīse Nīgale aicina iepazīt festivāla literatūras skapi – tajā apkopotas grāmatas, kas daždažādos veidos iekļautas festivāla programmā: "Protams, vienmēr ir labāk atnākt uz tikšanos ar autoru, ja tu grāmatu jau esi izlasījis un tev ir ko pajautāt, tu vari labāk iejusties tēlos vai zīmēt kaut ko. Tas noteikti ir pirmprocess, bet pēc tam viss nebeidzas. Tas, ko var aiznest mājās līdzi – par ko domāt, ko iztēloties, ko ieteikt tālāk citiem un ko skolotājiem vēlāk izmantot mācību procesā skolā, – tur iespējas nebeidzas, tās vijas.
Festivāls un teksts šinī gadījumā ir kā sirds, kā centrs un visi asinsvadi, kas aizvijas pa mūsu, lasītāju, ķermeņiem, turpinās."
Bērnu un jauniešu literatūras skapis, kā solīja Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja, Raiņa parkā paliks arī pēc festivāla. Cita grāmatu kopa tajā tik ātri vis neparādīsies, jo festivāls iecerēts ik pēc diviem gadiem.
